Lietuvas latvieši (54)4

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-53/736673

Jūras spirgtais gaiss vienmēr par velti visu diennakti - tas daļēji atsver daudzas nebūšanas. Pastaigās gar jūras malu saproti, ka ieelpot to drīksti cik pašam tīk, neatkarīgi no mantiskā un sabiedriskā stāvokļa.

Baudot šo nerakstīto privilēģiju, nemanāmi pienāca rudens un ar kartu dienu atgādināja, ka mūsu ģimenei nav ziemas mājokļa. Faktiski mēs nebijām nekādās dzīvokļu rindās vēl uzņemti. Ja arī būtu, vienalga cerību nebūtu kaut ko reālu saņemt, jo pirmkārt nodrošināja iebraucējus. Vasarnīca , ko Tālsakaru telefonu centrāle (tagad Lattelekom) bija ieguvusi savā pārvaldījumā bija vasaras koka divstāvu māja, bez ūdensvada un kanalizācijas. Blakusmājas arī ļoti līdzīgas mūsējai. Otro stāvu vasarās apdzīvoja telefonistes, kas apkalpoja telefonu tālsarunu punktu Majoros, pārējās istabiņas izīrēja tehniskajam personālam. Man palaimējās, jo mans maiņas priekšnieks tajā gadā bija arī arodbiedrības priekšnieks un, zinot manu ģimenes neapskaužamo stāvokli, palīdzēja iegūt uz vasaru vienu istabiņu.

Toreiz cilvēki bija ļoti pieticīgi, pat mūsu galvenais inženieris dzīvoja vasarā mazā istabiņā man aiz sienas ar tikai gadu vecāku bērnu kā manējais. Pagalmā nekāda asfalta, bet smiltis kā pludmalē, turpat netālu mājiņa ar sirsniņu, udenspumpis un ar redelēm aizsegta bedre netīro ūdeņu izliešanai. Laikam toreizējām sanitārām normām tas bija atbilstoši.

Tikpat ātri kā tuvojās ziema, bija izgaisušas cerības atrast kaut ko piemērotu ziemas pārlaišanai. Arturu viena viņa darba kolēģe no Radioastrofizikas laboratorijas bija iepazīstinajusi ar kādu sievieti, kas par samaksu dažiem bija izkārtojusi dzīvokli. Tā bija vienīgā mūsu cerība. Nelielu dzīvoklīti mums arī parādīja Nometņu ielā, iemaksājām arī naudiņu, tad tā dāma pazuda bez vēsts. Arī Artura darba kolēģe viņu vairs nevarēja atrast. Sapratām, ka esam uzķērušies uz krāpnieci un nu jāpavada ziemu būs vasarnīcā, kur vienīgā apsildes ierīce ir elektriskā saulīte. Pēc šī gadījuma, Arturs nokļūst kārtējo reizi slimnīcā.

Viegli nav vienai ar bērnu, jo jebkuros laika apstākļos vai uz veikalu vai telefona automātu, lai kādam piezvanītu, jāsatin to segās un jāņem līdzi.

Varēja jau būt novembris, jo laukā bija sniegs. Lai nokļūtu istabā, man bija jāiet caur verandu. Verandā bija vasarā izlīmētas jaunas papīra tapetes. Toreiz kā tapešu līmi lietoja parastu miltu klīsteri. Sāku ievērot, ka dažas tapetes no augšas sāk dīvaini krist vaļā. Kādu dienu atnākot no pastaigas laukā redzu, ka augšā aiz tapetēm ir dažas žurkas un grauž sakaltušo klīsteri. Man no pelēm un žurkām ir vienmēr bijis ļoti bail, bet no redzētā gandrīz ismisums klāt. Bail pat bērna ratus atstāt verandā. Žurkas no manis pat nenobīstas, bet turpina grauzt klīsteri. Pārbaudu istabai grīdu, sienas. Neviena cauruma nav, pa kuru žurka varētu tikt istabā. Nostāsti bija jau dzirdēti, ka žurkas no bada bērnus apgraužot. Žurkas turpināja grauzt klīsteri līdz visas tapetes pēc nedēļas jau nokrita.

Kādu dienu gatavojos kārtējai pastaigai,paveru durvis, lai izstumtu ratus ar bērnu. Ak, šausmas! Viena žurka ieskrien manā istabā! Tieši aiz durvīm man stāv istabas kaktā maiss ar kartupeļiem, žurka paslēpjas aiz tā. Ja tā būtu zem gultas vai skapja, tad būtu vēl trakāk. Kā man to kustoni dabūt ārā? Ja sākšu ar slotu viņu baidīt, var patiešām ieskriet dziļāk istabā. Bērnu nolieku gultā, tur būs drošāk. Izdomāju, ka žurka no uguns noteikti baidītos, tāpēc uz istabu jātaisa aizsardzības uguns mūris. Bija mums jau nopirktas Ziemassvētku svecītes, vesela kārbiņa ar daudzām nelielām krāsainām svecītēm. Sarindoju svecītes puslokā ap maisu un durvīm, aizdedzu tās izveidojot uguns mūri. Ar slotas kātu sāku čakarēt maisu līdz briesmone bēga pa vienīgo drošo ceļu uz durvīm.

Tapešu līme bija apēsta, pie manis ugunsmūris - žurkas nav dumji dzīvnieki un saprata, ka ar mani nav ko spēkoties.