http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-52/732327
ZA Fizikas un matemātikas institūtā (FMI) bija J. Ikaunieka vadītais Radioastronomijas sektors, kura darbā 1957. gadā iesaistījās arī A.Balklavs un sāk risināt sistemātisko kļūdu redukcijas problēmas radiointerferometra novērojumos un 1962. gadā ieguva Pulkovā fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu. Viņa tālākais mūžs saistījās ar radioastronomiju.
1957. gada vasarā piedzimst mūsu pirmais bērniņš. Tas ir zēns. Neliels dzemdību nams toreiz bija turpat Dzintaros netālu no koncertzāles kādā nacionalizētā villā, tur pieņēma dzemdētājas, kam nebija paredzamas dzemdību komplikācijas. Par laimi mani dokumenti bija kārtībā un 8. jūlija rītā kājām devos Artura pavadībā uz minēto dzemdību namu. Pēcpusdienā arī puika atskrēja bez komplikācijām. Toreiz dzemdību namos bija ļoti stingra kārtība, ne vīrus, ne citus piederīgos tur neielaida, vienīgais vienpusējais saziņas veids bija kāda papīra zīmīte, ko varēja nolidināt pa otrā stāva logu (par mobilajiem telefoniem nebija pat vēl dzirdēts).
Tādā stingrā ieslodzījuma režīmā bija jāpavada vismaz 6 diennaktis pēc dzemdībām.
Tieši pēc nedēļas nu jau trijatā kājām atnācām uz mājām Majoros. Pa nedēļas vidu Arturs bija paguvis aizbraukt uz Auci ar vilcienu, lai paziņotu saviem vecākiem par mūsu priecīgo notikumu.
Kā ar jaunās māmiņas pienākumiem tiku galā es? Iepriekš nebiju bijusi nekad ciešā kontaktā ar zīdaiņiem. Zināšanu bija tik, cik paguvu izlasīt nedaudzās pieejamās grāmatās un obligātajās pirmsdzemdību dažās apmācību stundās, kur galvenokārt stāstīja par dzemdību norisi.
Gatavojos pēc labākās sirdsapziņas kā bija rakstīts grāmatā - vajadzīgi 6 marles autiņi, 6 plānie, autiņi un 6 flaneļa siltie autiņi, vēl siltie un plānie krekliņi un cepurītes.
Tādu pūriņu sašuvu un pat maliņas aptamborēju. Otrā dienā pēc atgriešanās no dzemdību nama nāk mājās medmāsiņa un visu pārbauda. Medmāsiņa tin bērnu vaļā un jautā kā dēliņam vārds. Tā kā vārdu vēl neesam izdomājuši, medmāsiņa saka, ka jāsauc būs par Jānīti. Puika to tūdaļ apstiprina, apčurājot medmāsiņu. Tad viņa mūs brīdina, ka zēniem esot raksturīgi, sajūtot vēsumu, tie uzreiz čurā. No medmāsiņas puses pretenziju nebija, bet jau bija skaidrs, ka bērnam vārds būs Jānis. Vēl bija noteikts, ka zīdaiņa drēbītes līdz 6 nedēļu vecumam katru dienu ziepju ūdenī jāvāra un jāgludina no abām pusēm.
Man bija jāmācās par bērnu kā no ābeces. Ietinu puiku autiņos, bet pēc pusstundas tas jau izspārdījies pliks, apčurājies līdz kaklam un smaida. Jau pirmās dienas vakarā izgaisa mīts, ka zīdainis čurā 6-7 reizes dienā, no kurienes ir aprēķinātie 6 autiņi. Visi autiņi bija slapji. Ko darīt? Vienīgā iespēja bija noziedot 3 tīrus palagus, tos pārplēšot iznāca 6 liela izmēra autiņi, kuros varēju jau ievīstīt bērnu tā, kas tas neizspārdās un tad arī starp ēdienreizēm faktiski nečurā. Labi, ka bija vasara ar saulainu laiku, pagalmā uz striķa viss ātri izžuva. Arturam vēl bija atvaļinājums. Neskatoties uz viņa toreizējo nervozo raksturu, viņš cītīgi gludināja veļu uz mana rasējamā dēļa un gāja ar bērnu pastaigāt. Pa to laiku es varēju sagatavot kaut ko ēdamu un sakopt māju. Šoreiz arī man pašai paēst laikā un nenervozēt bija ļoti svarīgi, lai būtu pieniņš bērnam. Dažu nedēļu laikā viss kaut cik normalizējās, jau bija iemaņas bērnu ietīt pat mazāka izmēra autiņos tā, lai neizspardās pliks. Papildus vēl nopirkām veselu marles baķi.
Tagad, kad bērnus audzina pamperos līdz 2 gadu vecumam, veļu negludina un nevāra, pārņem smaids un neizpratne dzirdot, ka ar mazu bērnu ļoti grūti. Toreiz pat centrifūgas nebija veļas susināšanai un autiņos netīt drīkstēja tikai pēc 3 mēnešu vecuma.
