http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-50/731320
Es turpinu mācīties LU Elektroenerģētikas fakultātē, jo citas piemērotas fakultātes manai radiospeciālitātei Lavijā nav. Kārtējais paradokss - Padomju Savienībā radio specialitāte jau 1952. gadā ir pasludināta kā prioritāra, (sakarā ar to tehnikumā saņēmu paaugstinātu stipendiju}, mums ir divas ievērojamas radiorūpnīcas, gatavojamies 1954.gada nogalē uzsākt regulārus televīzijas raidījumus, mums ir universitāte, bet paši negatavojam speciālistus ar augstāko izglītību. Mums tos sūta no Padomju Savienības.
Lekcijas un laboratorijas darbi fizikā man notiek LU Fizikas un matemātikas fakultātē Kronvalda bulv. 4.
Pēc pēdējiem notikumiem sakarā ar Artura slēgšanu no LU jūtu, ka šajā fakultātē arī mani sāk ievērot, pajautājot vai gadījumā students Balklavs nav mans radinieks.
Fizikā mums lekcijas lasa gados jauna pasniedzēja E. Krauliņa. Pēc vienas no fizikas lekcijām viņa pienāk pie manis, neko nejautā , bet ,, noskalda'':
- Balklava, brīdinu, ka jūs pie manis eksāmenu fizikā nenoliksiet, jo neapmeklējat visas lekcijas.
Redzu, ka te manus paskaidrojumus pat neuzklausīs, tāpēc paklusēju. Tas tiesa ka visas lekcijas neapmeklēju, jo darbs manā jaunajā darba vietā organizēts 4 maiņās un katru ceturto vakars jāstrādā. Samainos ar kādu, lai var apmeklēt visus laboratorijas darbus, ko strādājam grupiņās pa trim, un cenšos apmeklēt arī visus ieskaišu vai semināru darbus. Nebija pat mazāko šaubu, ka varētu eksāmenu fizikā nenolikt, jo pat lekcijas man grupas zēni caur koppapīru rakstīja, ja manis nebija. Turklāt fizikā man mājās bija pašai savs bezmaksas konsultants.
Arturs gan līdz šim no Krauliņas puses drīzāk simpātijas jutis, bet šajā gadā viņiem vairs saskarsmes nebija, varbūt pēdējie notikumi ienesuši izmaiņas.
Krauliņas draudi piepildījās - es nenoliku pie viņas eksāmenu fizikā. Tas ir mans vienīgais nenoliktais eksāmens manā mūžā. Pārējos eksāmenus nokārtoju bez trijniekiem, nebiju teicamniece, jo nemācījos vairs stipendijas dēļ kā tehnikumā.
Kāpēc nenoliku eksāmenu ? - pati domāju, ka biļetes vielu zināju gana labi, bet pasniedzēja teica, ka no fizikas nesaprotu neko.
Sesijas beigās noteiktā dienā drīkstēja ar atļauju kārtot eksāmenu vēlreiz.
No manas grupas biju vienīgā, kopā arī nebija daudz to , kam jākārto otrreiz.
Visus uzreiz iesauca auditorijā un izvilkuši biļetes varējām apdomāties.
Cerību nebija nekādu, jo jutu, ka par šīsdienas biļeti manas zināšans nedaudz vājākas kā iepriekšējā reizē.
Viens students jau aizgajis atbildēt, man nav drosmes, pat gribas vienkārši aiziet un nemaz nemēģināt.
Paveras auditorijas durvis, ienāk doc. Kuņins un apsēžas pie galda blakus Krauliņai un klausās studenta atbildi, tad kaut ko klusi pasaka Krauliņai, pieceļas un nāk taisnā ceļā pie manis.
- Ja Jums nekas nav pretīm, varat eksāmenu kārtot pie manis - viņš mierīgi man saka.
Pārsteigumā nevaru pateikt neko, bet māju ar galvu.
Viņš nosēžas turpat man blakus, apskata manu biļeti un lūdz , lai sāku. Jūtu, ka esmu satraukta, bet saņemos un sāku arī.
Pašai grūti tagad secināt cik sakarīgi vielu izklāstīju, viņš nepārtrauca ne reizes, sekoja daži papildjautājumi un ieraksts atzīmju grāmatiņā liecina, ka esmu atbildējusi labi.
Teorētiskās fizikas katedras vadītājs bija toreiz docents J. Kuņins un E. Krauliņa bija viņa pakļautībā. Baumas klīda, ka par Krauliņas neobjektivitāti eksāmenos esot bijušas sūdzības un iespējams Kuņins vienkārši pārbaudījis eksāmenu pieņemšanu.
Fizikas matemātikas fakultātē bija vēl viena ,, šūmēšanās''. Sakarā ar vietējo radio speciālistu trūkumu ar augstāko izglītību, divi Artura grupas studenti - Romualds Grabovskis (vēlāk ilggadīgs Radio un Televīzijas centra direktors un Jānis Vēzis (vēlāk Telecentra vec. inženieris) bija beiguši Industrālo politeknikumu radiotehnikas specialitātē tagad izdomāja, ka varētu turpat vēl fiziķu grupā studēt ar radiotehniku saistītas disciplīnas.
Fakultātes dekāns Jansons nav atbalstījis, aizbildinoties ar pasniedzēju štata vietu trūkumu.
Ar savu ideju devušies pie rektora Jurgena , bet saruna beigusies ar rektora bļāvienu: ,, Ārā!''
Izdomājuši atbalstu meklēt pie PSRS Sakaru ministrijas pilnvarotā Latvijā Aļeksandrova (vēlāk Lavijas PSR sakaru ministrs). Aļeksandrovam šī ideju patikusi, jo viņš kā nozares vadītājs reāli izjutis speciālistu trūkumu. Atkārtojuši gājienu pie dekāna kopā ar Aļeksandrovu, nu jau dekānu Jansonu bija nomainījis Papēdis. Radās minimālas cerības. Pie rektora lūguši iet Aļeksandrovam vienam. Atkal bez rezultāta. Toreiz bez komunistiskās partijas nekas nevarēja notikt. Pierakstījušies vizītē arī CK.. Tur rezultāts bijis pozitīvs.
Lai lieta būtu pavisam droša, ar docenta Kuņina atbalstu uzrakstījuši
vēstuli uz Maskavu Augstākās un vidējās izglītības komitejas priekšsēdētājam Iļjušinam ar lūgumu izņēmuma kārtā 7 cilvēku grupai beigt fakultāti kā radiofizikas inženieriem.
Kāpēc to visu rakstu - tāpēc, ka Arturs arī bija šajā grupā. Fakultātes pasniedzēja Jansone esot draudējusi savā eksāmenā ziemas sesijā izgāzt visu ,,Grabovska pagrīdes katedru''. Atlaides nebija nekādas, bija jānokārto visi pamatfakultātes eksāmeni. Radiospeciālitātes iegūšana bija kā papildslodze, arī pasniedzēji bija jāsameklē pašiem. Valsts eksāmens bija kā visiem fizikā, vienīgi diplomdarbu atļāva taisīt specialitātē.
