http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi37-jeb-1-septembris/719917
Man 2. septembris sākās ar nelielu izmisumu, kad bija jāatstāj centrālās stacijas uzgaidāmās telpas. Kurp doties, kā sagaidīt rītu. Pagaidām uzturējos stacijas tuvumā, staigājot šurpu- turpu, jo cilvēki vēl kaut kur steidzās, bet katru brīdi to kļuva aizvien mazāk. Toreiz vēl nebija jaunās stacijas ēkas un bija pavisam cits plānojums. Skvēriņā pie Suvorova ielas (tagad Marijas iela) bija daži soliņi. Izvēlējos to, kas labāk apgaismots un te manīju arī dežūrējošus miličus. Pēc stresainās dienas jutu nogurumu . Naktis septembrī arī pavēsas. Labi, ka bija mugurā no mammas vecā ziemas mēteļa pāršūtā pagarā jaka, gluži nosalt nevarāju.Sāku aptvert ko par mani domāja vīrieši, redzot vientuļu meiču naktī uz soliņa blakus Marijas ielai. Ik pa laiciņam kāds nepārprotami uzrunāja un aicināja lidz. Viens otrs pat nolamājās, ka esmu kaut kāda nenormālā un nav ko te bez vajadzības sēdēt . Nevienam neko arī neatbildēju. Laiks tādās reizēs velkas ļoti gausi
Jau trešajā rīta stundā atkal atnāk viens diezgan simpātisks vīrietis apm.30-35 g. vecumā, nosēžas uz soliņa pieklājīgā attālumā un kā par brīnumu mani neuzrunā. Jutos jau gandrīz kā drošībā, jo citi arī vairs netuvojās - laikam no malas izskatījās, ka tur ir divi sastrīdējušies mīlnieki. Tā pagāja atkal kāda stunda. - Cik ilgi tā sēdēsim un klusēsim? - beidzot ierunājās mans soliņa biedrs. Es neatbildu neko.
- Es taču redzu, ka neesi ielene. Ar tevi ir kaut kas atgadījies, vai vienkārši nav kur palikt, - saka viņš.
- neko tu,nezini, - atrūcu es.
Tad viņš sāk stāstīt par sevi, ka dzīvojot tept Suvorova ielā pie māsas. Māsa ar ģimeni esot laukos, dzīvoklī esot viens, aizgājis gulēt , bet nevarot iemigt, tādēļ iznācis pasēdēt svaigā gaisā uz soliņa. Nu iešot mājās, ja man neesot bail, varot nākt lidz, man neko nedarīšot un varēšot atpūsties kamēr viņam uz darbu jāiet.
Nezinu vai viņš man stāstīja par sevi kaut daļu taisnības, vai visu blefoja, to pārbaudīt taču nevarēja. Pat tagad nezinu kāpēc, bet es aizgāju viņam līdz. Tas nebija tālu, pirms Dzirnavu ielas, kreisajā pusē, vairākstāvu mūra ēka. Ieeja no Suvorova ielas, pa kāpnēm dodamies uz otro stāvu, viņš ar parastu slēdzeni atslēdz viena dzīvokļa durvis, aicina mani iekšā. Abi ienākam iekšā, viņš aizslēdz no iekšpuses durvis, slēdzeni atstājot durvīs. Mani ieved no gaiteņa tiem laikiem neparasti greznā guļamistabā. Visas mēbeles baltas . Divvietīga, loti plata gulta, spoguļi, kumode skapis un naktsgaldiņi.
Jaunais vīrietis neko vairs daudz nerunā, noģērbj virsdrēbes , nodzēš naktslampiņu savā pusē, lien zem segas un man arī iesaka atpūsties, novēl vēl labunakti.
Ko darīt man? Bailes un nemiers neatstāj ne mirkli. Viņš mierīgi savā malā guļ, iespējams tēlo, ka aizmidzis. Es zinu, ka slēdzene ir ārdurvīs, varbūt tagad klusu aiziet, bet uz kurieni? Nolemju uzkavēties. Izdzēšu gaismu. Acis lēnām pierod pie tumsas, nedaudz gaismas iespīd no ielas apgaismojuma un istabas kontūras varu jau saskatīt. Mana soma tepat pie naktsgaldiņa. Novelku kurpes un ar visām drēbēm mugurā atlaižos klusi pašā gultas maliņā. Domāju neaizmigt, bet nogurums darīja savu.
