1

 222  0

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-34/719150

Ilgi nebija jāgaida, kad meklētāja bija klāt - tā bija Zelmiņas tante, manas mammas māsīca no Lietuvas. Viņa ne reizi vien bija izlīdzējusi saimniecībā mammas slimības laikā un nu steigā mērojusi kājām tālo ceļu, lai pateiktu par manu vecāku deportāciju un pabrīdinātu mani , lai kādas dienas neeju uz skolu un paslēpjos pie kādas draudzenes vai kur citur.

Man tas patiešām bija murgs, jo par manu vecāku deportēšanu, pat prātā nebija ienācis.

Ir pienācis brīdis, kad turpmāk par sevi būs visu jāizlemj pašai. Zinu pagaidām, ka skolu pamest negribu. Šopavasar beigšu devīto klasi, vel 10. un 11. klase - tātad divi mācību gadi vēl vidusskolā. Ar mācībām man problēmu nebija, vienmēr turējos klases labāko piecniekā. Kā sevi nodrošināt materiālā ziņā? Te prasības man bija minimālas - jāēd tik, lai izdzīvotu , jāģērbjas, lai nenosaltu , dzīvoklis un vēl kādi rubļi rakstāmlietām, burtnīcām un kladēm. Toreiz lielāko daļu mācību grāmatu saņēmām skolā bez maksas un mācību gada beigās tās atdevām atpakaļ. Bija pat tāda kārtība iedibināta, ka neizsniedza liecību, kamēr nebija nodotas visas mācību grāmatas. Visas ārpusklases nodarbes kā sports un dažādi pulciņi bija bez maksas.

Laiks noliek visu savās vietās. Biju izdomājusi gandrīz nevienam par vecākiem nestāstīt. Istabas saimniece bija ļoti jauka kundzīte un arī pati jau represijās cietusi, protams, ka viņai pateicu. Arī ļoti jaukajai klasesbiedrenei Ilgai, ar ko kopīgi īrējām īstabu un vēl arī savai sola biedrenei L.

Ir veca patiesība, ka noslēpums ir tas, ko zina tikai viens cilvēks. Par to pārliecinājos jau pēc dažām dienām, kad viena 8. kl. meitenes mamma atnāca kādā pēcpusdienā pie manis Vītiņu ielā ar nupat slaukta piena kanniņu. Tāda sirsnība staroja no viņas. Izteicu pateicību un apsolīju griezties pie viņu ģimenes nepieciešamības gadījumā. Bija vairāki šādi palīdzības piedāvājumi, bet necentos tos izmantot.

Nelielas pārtikas rezerves vēl bija. Saimniece pateica, ka īres naudu turpmāk no manis neņems un varu dzīvot, cik vien man būs nepieciešams. Brālis sekmīgi nobeidza šoferu kursus, dabūja darbu uz kravas mašīnas vietējā Patērētāju biedrībā. Alga nebija liela un brālis ar mani dalījās un arī nevēlējās, lai pametu skolu.

Auce ir mazpilsēta un mazpilsētās visiem par visiem viss zināms. Drīz sapratu, ka arī par manu likteni zin skolotāji, bet smalkjūtīgi klusē. Laikam vienīgā par mani nezināja skolas partordze biedrene D, kas mācīja mums vēsturi un bija atsūtīta uz Auci darbā.

Spriedu pēc tā, ka vidusskolu beidzot, viņa personiski man, nevis kādm labākajam klases komjaunietim, ar ierakstu grāmatā uzdāvināja skaistā iesējumā Staļina biogrāfiju.

Vēl tagad ar smaidu atceros kā šo skolotāju mums vienmēr izdevās izprovocēt, lai pastāsta par saviem kara varoņdarbiem - kā ar izpletni lēkusi ienaidnieka aizmugurē. Šo stāstu mēs sen no galvas zinājām, bet viņa mums to vienmēr stāstīja ar tādu aizrautību, ka mēs vienmēr klusi ķiķinājām par norauto stundu.

Tagad, pēc tik daudziem gaiem, spokos šad tad uzrakstu arī kādu recepti. Dmāju par mūsu 1949. gada pavasara iemīļoto zupu, ko ēdām ar lielu baudu un bieži. Ko spoku jaunatne teiktu par šādu veselīgu ēdienu šodien. Galvenā sastāvdaļa mīksti novārītas grūbas, kartupeļi, burtkāni un sīki sagrieztas kāpostu zaļās lapas. (Mūsu saimniece strādāja LLA māc. un izmēģ. saimniecībā Vecauce un viņiem atļāva izmēģinājumu lauciņos no kāpostu galvām, kas nupat sāk veidoties, nogriezt un paņemt ārmalu zaļās lapas. Tās viņa vienmēr mums atnesa un tām ir pavisam cita garša kā iekšējām lapām.). Aizdaram kādu speķa šķēlīti, saceptu ar sīpoliem. Ja vēl kāda skāba krējuma karote gadījās klāt, tas mums bija dievišķīgs kolektīvais ēdiens Vītiņu ielā.

Komentāri 1

0/2000

es atkal esmu iekavējis vairākas daļas. nekas, tūdaļ labošos.

paradoksāli no vienas puses, bet ir skaidrs: jo sūdi* lielāki, jo cilvēki kļūst sirsnīgāki un izpalīdzīgāki. pat tie, kam šo problēmu nav. vai tiešām tas iespējams tikai problēmu apstākļos, vai cilvēks tāds nevarētu būt pastāvīgi?

* atvainojos par izteicienu.

 3  0 atbildēt