Iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi24/703820
Nākošā dienā varam pārvietoties zem jumta. Sākas bezjēdzīga gaidīšana un neviens nevar pateikt cik ilgi. Tas atkarīgs no bēgļu pieplūduma , lai var piepildīt dzelzceļa vagonu . Kārtība tāda, ja to par kārtību var saukt – uz Baltijas valstīm (Lietuvu, Latviju, Igauniju) savi vagoni un tie tiek sūtīti uz Kaļiņingradu, uz citām valstīm atkal pa virzieniem vai citām pazīmēm citi. Kad vajadzīgais cilvēku skaits savākts, nokomplektēto vagonu piekabina preču vilciena sastāvam, kas dosies austrumu virzienā. Gaidījām apmēram nedēļu kopā ar dažādu tautību un valodu cilvēkiem no dažādām pasaules malām. Mūsējais Elbes krasts bija stāvs un kokiem noaudzis , bet otrs - zems un maz apdzīvots , redzamas pļavas un lauki. Vairākas reizes biju nokāpusi lejā līdz upei, lai apskatītu kā apsargā robežu. Lejā gar upi apm. 2 m plata rūpīgi noķemmēta smilšaina josla un sargkareivji redzamības attālumā. Joslai nedrīkstēja virsū kāpt, bet aizlieguma uzturēties šajā pusē nebija. Vakaros rīko izklaides. Pūtēju orķestris spēlē deju mūziku un tauta izklaidējas kā kurš prot, uzbūvēta pat deju grīda. Beidzot pienāk diena, kad kāpjam preču vagonā un sāk mūs bīdīt pa sliežu ceļiem mums nesaprotamos virzienos. Mūsējais vagons nav pēdējais sastāvā, vēl ir vairāki preču vagoni aiz mums. Mums nekādas apsardzes nav, bet pie vairākiem preču vagoniem ir uz platformiņas pa kareivim. Kādas preces veda pārējos preču vagonos? Iepriekšējā rakstā bija minēts, ka Staļins pieprasīja Vācijai samaksāt 20 miljardus dolāru lielas reparācijas, no kurām puse pienāktos PSRS. Vēlāk tika panākta vienošanās, ka reparācijas tās saņems katra no savas okupācijas zonas.
Reparāciju saņemšana ritēja jau ar pilnu jaudu. Reparācijas ievāca visi Sabiedrotie. Pazīstamākā reparāciju forma bija rūpniecības iekārtu demontāža un izvešana, kā arī izejvielu un materiālu konfiskācija. PSRS un Lielbritānija bija aktīvākas šajā ziņā. Viena no reparāciju formām bija arī karagūstekņu darbaspēka izmantošana.
Toreiz vēl pat iedomāties nevarēju, ka pēc desmit gadiem man pašai būs pilnīgi negaidīti izvēlēta profesija uz visu mūžu un būs pat jāstrādā kādu laiku ar šādām reparācijas ceļā iegūtām iekārtām. Rīgā. 1944.g. 12.oktobrī vācieši atkāpjoties uzspridzināja visas telekomunikāciju iekārtas, pirms tam jau izvedot uz Vāciju daudzas ražošanas iekārtas, arī no VEF.. Tagad ar steigu Vācijā tika demontētas iekārtas un tās ceļo pretējā-austrumu virzienā. Piem. Šcecinas ATC tika demontēta jau 1945.g un atvesta uz Rīgu un 1946. g. uzstādīta GATC. Pat no sagrautās Berlīnes demontētās iekārtas nonāca Rīgā. Iekārtu demontāžu visbiežāk veica nespeciālisti – armijas cilvēki. Sajauca komplektāciju, sabojāja nozaudēja tehnisko dokumentāciju u.t.t. Arī tālsakaros trofeju iekārtu daudz.
TELEKOMUNIKĀCIJU VĒSTURES III daļas 289. l.p.p ir atrodams ieraksts :(1955.g.) ...R.Balklava izgatavoja trofeju iekārtu tehnisko aprakstu tulkojumus no vācu valodas....
Šo nelielo frāzi pievienoju kā pierādījumu tiem, kas netic šādiem manis aprakstītiem pagātnes notikumiem.
Turpinām ceļojumu uz austrumiem. Esam kaut cik normāli jau nokļuvuši līdz Berlīnei. Tagad vairāk stāvam uz vietas nekā braucam. Cik skats var pārredzēt – tikai drupas, nevienas nesagrautas ēkas. Netīrība. Vakaros dzelzceļa sliežu tuvumā ugunskuri, pie tiem skrandaini , izsalkuši bērni, pieaugušos pat neredz. Tā nīkstam gandrīz 3 dienas dažādās Berlīnes vietās gaidot, kamēr kāds sliežu ceļš atbrīvosies braukšanai, lai atkal gabaliņu pabrauktu. Negribu daudz aprakstīt piedzīvotās neērtības braucot šādos apstākļos. Minēšu tikai dažas no tām: tualetes un ūdens šādos preču vagonos nav, visu ceļojuma laiku, pat naktīs nevaram noģērbt virsdrēbes. Varbūt labi, ka nav gandrīz nekā ēdama, tad tualete arī maz vajadzīga. Laimīgi izkļūstam no Berlīnes, kur visi sliežu ceļi kā viena vienīga padomju laiku bezmaksas tualete.
Nokļūstam Polijā un pārvietojamies daudz ātrāk. Stacijās te poļi nāk pie bēgļu vagoniem un piedāvā pārtikas produktus apmaiņā pret vērtslietām. Mums tādu nav. Izrādās , ka tēvam ir krievu červonci. Tos poļi arī ņem. Izdodas iegādāties svaigu maizi. Piedāvā arī desas, bet tās neriskējam pirkt, jo runā, ka varētu būt pat cilvēku gaļa iekšā. Precīzu maršrutu no Berlīnes līdz Kaļiņingradai neatceros, bet braukšana noritēja veiklāk un vairs jaunus vagonus nekabināja sastāvam klāt. Viens nelāgs atgadījums no Polijas vēl ir atmiņā. Vilciens apstājies, neko atkal nevar zināt cik ilgi stāvēs. Tas pats tualetes jautājums jārisina. Vēl viena skuķe, mazliet vecāka par mani, steidzam uz tuvākajiem krūmiem, kārtojam savas neatliekamās darīšanas, vilciens nosvelpjas un sāk kustēties. Labi, ka tie garie vilcienu sastāvi ļoti lēni uzņem ātrumu, skrienam cik jaudas, bet savu vagonu vairs nevaram panākt. Laimīgi izdevās uzrausties uz priekšpēdējā vagona trepītēm un uz platformiņas. Nobraucām apm. 70 km. bez apstāšanās. Vecāki satraukušies, taču redzēja, ka paspējām. Nosalām gan, jo laiks bija rudenīgs, lai uz vaļējas platformas bez mēteļa brauktu, jo to biju atstājusi vagonā, lai krūmos vieglāk.
