Iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-19/702601
Ērika ir enerģiska, ātri ar visiem iepazīstas. Viņa par mani krietni vecāka, bet mēs ļoti labi saprotamies. Lai gan bieži dienā ir gaisa trauksmes, viņa ir pārliecināta, ka nevar nekad zināt, kad bumba uzkritīs un kurā vietā uzturēties visdrošāk. Visur viņa velk mani līdz. Man arī tas patīk, jo cik tad ilgi var spīķeros tupēt un blenzt uz ielu. Aprīli tur jau silts laiks. Pa pilsētu jau gana staigājušas, Ērika saka, ka jāapskata kas notiek ārpus pilsētas. Vietējiem vāciešiem visiem ārpus pilsētas ir mazdārziņi. Tos viņi cītīgi kopj un izaudzē saknes, ogas un papildina savus pārtikas krājumus. Arī mums no saviem krājumiem sanesa kartupeļus un burkānus.
Bija 25. aprīlis, diena jauka, dodamies ārpus pilsētas. Man jau viss puslīdz zināms, jo ar bērniem tik daudz bijām staigājuši. Vienā svētdienā es pat līdz Ludvigslustei pastaigājoties vien biju aizgājusi. Mazdārziņi toreiz bija apbrīns vērti– katram apkārt skaisti apgriezts dzīvžogs, neliela mājiņa dārza instrumentiem un stūrītis atpūtai. Dobītes tik taisnas. Liekas, ka cits ar citu sacenšas kuram skaistāk.
Kamēr priecājamies par skaistajiem dārziņiem, pēkšņi sāk gaudot sirēnas - ir gaisa trauksme. Turpat jau ieraugām amerikāņu lidmašīnas ar baltām zvaigznēm. Labi, ka ceļmalā dziļš grāvis un tajā nav ūdens. Guļam grāvī un bailēs vērojam notiekošo. Skaidri saredzam kā pikējošā lidojumā lidmašīnas izmet bumbu kravu Ludvigslustes virzienā, tad zemā lidojumā nāk uz mūsu pusi, vēl izšauj pa ložmetēju kārtai, paceļas augšā un aizlido. Tā kādu stundu pēc kārtas. Guļam vēl labu laiku grāvī, kamēr sadzirdam trauksmes atsaukšanas sirēnas. Kā vēlāk uzzinājām, tā esot bijusi Ludvigslustes viskarstākā diena šajā pavasarī.
Nekādu ziņu nav par frontēm - cik tās tālu. Nav arī kam pajautāt. Mums nav radio. Mūsu Grabovai iet cauri Berlīnes – Hamburgas šoseja, toreiz pilsētai apbraucamā ceļa vēl nebija un visa kustība iet garām mūsu mītnei. Mūsu spīķeris bija uz Mühlenstraße ielas, tā nedaudz tālāk pārgāja Berlinerstraßē un tūdaļ šoseja uz Berlīni. Pie mūsu spīkera ielai neliels līkums un mēs varējām tālumā saredzēt šoseju. Pa spīķeru graudu labirintiem varējām brīvi staigāt un pārredzēt arī Pferdemarkt laukumu.
Aprīļa pēdējās dienās sāk parādīties bēgļi. Tie ir galvenokārt kājāmgājēji ar rokas ratiņiem, bērnu ratiņiem divriteņiem, pa retam kāds zirgu pajūgs. Kustība tikai vienā virzienā – uz rietumiem. Dažiem vāciešiem ir radio un 1. maijā jau zinām, ka Hitlers miris.
2. maijā Grabovā logos parādās balti karogi – balti dvieļi, palagi, galdauti. Vāciešiem paniskas bailes no krieviem. Ar bēgļu straumi aizsprostots viss ceļš. Ar bēgļiem nāk kopā vācu kareivji. Arī tie nāk ar baltiem karogiem- vienkāršiem auduma gabaliem, ko kurš varējis dabūt. Militāristi sāk nomest ielas malās ieročus. Drīz pie dzirnavām laukuma stūrī to vesela grēda. No Ludvigslustes puses iebrauc pirmā amerikāņu armijas mašīna. Pilsētas komendants nodod pilsētu bez ierunām amerikāņiem. Visi uzelpo. Bēgļu straume nemitīgi plūst gan nakti, gan atkal atkal 3. maijā. Mēs gandrīz visu laiku iekšā un vērojam notiekošo pa logiem. Arī dzirnavās jau dažas dienas darbs apturēts. Amerikāņi smaidīgi ar vieglo transportu braukā pa pilsētu šurpu turpu.
Pēkšņi atskan kliedzieni, uz ielas panika, visi bēg pa labi, gan kreisi kur kurais, nav saprotams kas noticis. Cik varam pārredzēt ielu, tajā virs nav neviena cilvēka, vienīgi ieroči izmētāti uz katra soļa. Apmēram stundu valda kapa klusums, tad sadzirdam troksni un ieraugām krievu tankus.
