Iepriekšējo rakstu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-10/700659
Turpinu atkal savu iesākto tēmu, kas jau kļuvis par manas dzīves serīālu. Nākošā esot Valpurģu nakts, kas saistīta ar spokošanos. Pastāstīšu vienu reālu gadījumu, saistītu ar spokiem no manas bērnības.
Iepriekšējā rakstā jau rakstīju, ka vācu okupācijas laikā mācījos skolā, kas bija izvietota vecā muižā - Vītiņu muižā. Kā jau visās vecās muižās, arī šai muižai bija savi spoku stāsti kā senos laikos nežēlīgs muižkungs savus kalpus līdz nāvei pagrabā spīdzinājis un vēl līdz šai dienai to gari naktīs nākot spokoties, parādoties naktīs, galvenokārt skeletu izskatos, ietīti baltos palagos un klauvējot tumšās naktīs gan pie logiem, gan durvīm.
Bērni, kam mājas tālu, dzīvoja internātā. Meitenēm bija divas guļamistabas, abas pirmajā stāvā. Logi paaugstu, no ārpuses iekšā ieskatīties nevarēja, bet aizsniedzami ar roku bija. Muižai bija lieli pagrabi, arī zem mūsu guļamistabas un pagrabi esot bijuši kalpu spīdzināšanas vieta, tur spoki arī mituši tagad, bet naktīs klīduši pa visu muižu un arī parkā manīti. Pie muižas toreiz bija parks ar lieliem veciem kokiem un divi dīķi.
Tumšajos, garajos rudens vakaros lielākās meitenes parasti ar spoku stāstiem baidīja mazās. Sevišķi modē tas bija pirms gulētiešanas. Ja laukā lija rudens lietus un bija vējains laiks, koku zaru brikšķi parkā vēl stāstīto efektu pastiprināja, pat šķita, ka pie loga rūts kāds spoks pieklauvē. Mēs mazās meitenes bijām patiesi iebaidītas, ka pat uz tualeti gājām bariņā un gultās dažreiz līdām viena pie otras, lai drošāk.
Otrajā mācību gadā rudenī saslimu, gulēju ar augstu temperatūru otro dienu. Gulēju turpat guļamistabā, jo nekādu citu telpu slimajiem nebija. Bija vējains, lietains vēls vakars, dežūrējošais skolotājs savu apgaitu beidzis un devies uz savu istabu otrajā stāvā. Lielās meitenes atkal pirms miega sāk savus nebeidzamos spoku stāstus. Kad stāsti jau kulminācijā, atskan skaidri sadzirdams klauvējiens pa loga rūti, tumsā pamanām vēl pliku roku pazibam.
Automātiski atskan kliedzieni, spiedzieni, visas meitenes, arī es ar augsto temperatūtu, metamies pa garo gaiteni prom. Nogaidām laiciņu, bet jūtams, ja pašas spoku stāstu stāstītājas arī manāmi satrauktas. Lēnām, visas bariņā atgriežamies guļamistabā. Nu uzvedamies klusu, arī lielās meitenes klusē, esam jau atkal zem segām.
Atskan atkal skaidri sadzirdams klauvējiens pa loga rūti un pazib roka. Nu patiesās izbailēs visas kliegdamas, es pat ar visu segu, drāžamies pa garo gaiteni, bet nu jau uz skolas otru spārnu, kur dzīvo skolas saimnieces. Mani saimniecīte nogulda savā gultā, jo esmu patiesi slima, un dodas izlūkgājienā. Atnāk arī dežurējošais skolotājs. Parasti skolā staigāja tikai pa sētas durvīm un uz nakti vienmēr tās aizslēdza. Skolotājs nolēma pārbaudīt durvis un iespējamo spoku. Atslēdzot durvis to tūdaļ ieraudzīja - manu mammu, kura bija atbraukusi, lai mani aizvestu uz mājām.
Vēlā pēcpusdienā kāds no skolas bija pa telefonu sazvanījis manus vecākus, lai pateiktu, ka esmu slima. Mamma skolas telpas labi nepārzināja, vienīgi zināja kuri ir manas guļamistabas logi un pa kurām ārdurvīm parasti staigā. Atbraukusi vēlā vakara stundā, konstatēja, ka ārdurvis aizslēgtas, nolēma pieklauvēt pie guļamistabas loga. Dzirdējusi palielu troksni un sapratusi, ka kāds nu atvērs durvis. Pa tumsu apgājusi atkal skolai apkārt līdz durvīm, bet tās joprojām nav atvērtas. Nolēmusi vēlreiz pieklauvēt pie loga. Tālākais jau zināms.
Lielās meitenes šajā reizē pašas krietni sabijās no saviem stāstiem, pēc šī gadījuma tie arī aprima.
