48

 1476  4

Plkst. 04:00 no rīta... Tikko piecēlos. Ārā vēl saulīte nav uzaususi. Slapjš, rasa, migla auksts un tumšs.

Taču tas nemazina manu 10 gadīgā puišeļa sajūsmu un prieku par drīzumā gaidāmo piedzīvojumu.Vectēvs jau apģērbies un liek spainī makšķeres. Arī man ir jāsaģērbjas silti. Krekls, džemperis un vecmammas vecā pufaika ar caurumiem, arī galošas... Un kāda starpība, galvenais, lai silts. Neviens, izņemot vectēvu, tāpat neredzēs. Vēlāk, kad būs uzlēkusi saulīte un gaiss iesilis līdz grādiem 20, varēs vilkt nost. Un vēlāk ap 12:00 jau sēdēt bez krekliem kā jau vasarā, laivā uz ezera. Ehh... cik labi, cik skaisti un patīkami ir darīt to, ko Tu no visas sirds vēlies, un darīt to tieši tad, kad vēlies!

Laukos pavadītais laiks bērnībā ļoti spēcīgi veicināja manu izpratni par mīlestību pret darbu, dabu un ģimeni. Taču vai Jūs atceraties tos brīžus, kad Jums brauc pakaļ vecāki no pilsētas un ved mājās, bet Jums tik ļoti negribas mājās, jo šeit laukos ir daudz labāka un interesantāka dzīve? Un, ja būtu Jūsu izvēle, tad Jūs paliktu. Un vai atceraties tās sarunas divatā ar sevi: „Kad izaugšu liels un pats pelnīšu naudu, tad gan es visu vasaru, visus trīs mēnešus pavadīšu laukos. Un neviens man to nevarēs aizliegt. Ne tētis, ne mamma.”

Es augu un izaugu. Sāku strādāt, pelnīt, taču uz laukiem aizbraukt sanāca ar vien retāk un retāk. Jo lielāks un aizņemtāks es kļuvu, jo mazāk laika palika SEV. Tik dīvaini... Tu maziņš būdams gribēji ātrāk izaugt, lai veltītu sev pēc iespējas vairāk brīva laika, kuru veltīt tām sirdslietām, kuras Tevi patiešām saista šajā dzīvē. Tu gribēji būt liels, lai darīt to, ko Tu vēlies, taču vilšanās.

Katru reizi braucot no laukiem atpakaļ uz Rīgu, es apskāvu savu vectēvu it kā es to darītu pēdējo reizi mūžā. Jo es skaidri apzinājos, ka viena vasara tāda arī būs. Es biju tik ļoti „aizņemts” ar dzīves veidošanu, ka labi ja reizi gadā aizbraucu uz 2vām vai 3īs dienām... Lai varētu būt vidē, kura man tik tuva un nepieciešama jau no bērnības.

Kādā ziemas vakarā es saņēmu zvanu, ka vectēva vairs nav. Un tas bija iemesls aizbraukt pie viņa, bet nu jau uz bērēm... Tajā novembra dienā bija ļoti auksts un sniga. Pie mielasta galda gar acīm aizskrēja visi mirkļi, kurus kopā bijām vadījuši - visas saulainās un lietainās vasaras dienas.

Un es sapratu, ka tikai tām dienām, kuras es atceros ir patiesa vērtība. Tikai tās dienas un mirkļi, kurus mēs spējam atcerēties, veido mūsu DZĪVI. Tikai tās dienas ir patiesi no sirds dzīvotas. Visas pārējās ir tikai ļurbāšanās pa dzīvi, aizbildinoties ar to, ka jāiet uz skolu, jāiet uz darbu, nav laika, nav noskaņojuma, nav NAUDAS, protams, nav iespējas, kredīts bankai jāatmaksā, jānopelna vairāk.

Cik no Jums, kas pašlaik lasa šo rakstu, var uzlikt sev roku uz sirds un pateikt: "Es neesmu izniekojis ne vienu dzīves dienu?" Vai vēl labāk - "Pieaugot, esmu ieguvis pilnīgu brīvību un varu darīt to, ko vēlos!" Jo tieši to jau arī mēs maziņi būdami gribējām sasniegt. Vai tad tāds nebija mērķis?

Jo vairāk mēs tiecamies būt neatkarīgi un patstāvīgi, jo tālāk atgrūžam savus mērķus par to, kādēļ mums tas viss vispār ir vajadzīgs!

Lielākā daļa cilvēku Jums pateiks - man ir viss, izņemot naudu. Patiesība ir šāda - MAN NAV NEKĀ, PAT SAVSTARPĒJO ATTIECĪBU AR SAVIEM RADINIEKIEM, VECĀKIEM, BĒRNIEM! JO ES GANDRĪZ VISU LAIKU VELTU, LAI NOPELNĪTU NAUDU UN NOPIRKTU NEDAUDZ BRĪVĪBAS, AR KURU, SAVUKĀRT, ES VARĒŠU NOPIRKT MAZLIET RADINIEKU UN VECĀKU MĪLESTĪBAS. Nu, PIEMĀRAM, UZDĀVINOT TIEM KĀDU NEVAJDADZĪGU KRĀMU NO TV SHOP REKLĀMAS.

Viss kārtībā. Es radiniekiem aizsūtīju draugos dāvaniņas un apsveikuma kartiņu. Viņiem ar to pietiks. Lai skatās seriālus, tos debīlos seriālus, kā piemēram „VIŅAS MELO LABĀK!” Atraduši ar ko lielīties. Melot tas ir normāli?

Šis nav raksts... Šīs ir emocijas, kuras ir vērts sajust un pārdomāt!

Mīliet savus tuvākos, nepārmetiet tiem to pieļautās kļūdas, jo mēs paši kļūdamies pārāk bieži! Piezvaniet saviem draugiem, radiem, vecākiem, bērniem. Parunājiet un aizbrauciet ciemos AR TUKŠĀM ROKĀM! Bet aizbrauciet - VIŅI GAIDA JŪS un ziniet, kas par jokiem – JUMS ARĪ TAS IR VAJADZĪGS, vairāk nekā Jūs varat iedomāties! UN JŪS TO ZINĀT!

Un atvadoties no tiem atvadieties uz mūžu, jo kāda no šīm skaistajām atvadu tikšanās reizēm TĀDA ARĪ BŪS!

LAIMĪGI cilvēki ir tie cilvēki, kuri savā LAIMĒ var ar kādu dalīties!!!

Un atceraties tās sarunas divatā ar sevi: „Kad izaugšu liels un pats pelnīšu naudu, tad gan es visu vasaru, visus trīs mēnešus pavadīšu laukos. Un neviens man to nevarēs aizliegt. Ne tētis, ne mamma!”

Mīliet viens otru!

Pievienotie video

Izmantotie avoti:
http://Kaspars Pudniks

Komentāri 48

0/2000

Izlasīju aizrautīgi... tagad ar asarām acīs saprotu, ka tiešām dzīvi izniekoju... 

 37  0 atbildēt
Sasodīts..
 37  0 atbildēt

Būtībā es izniekoju bezmaz vai katru dienu darot tiešām nevajadzīgas lietas - sēžot bezjēgā pie datora, telefona, lasot un iegūstot no interneta nevajadzīgu informāciju tajā vietā, lai pabūtu vairāk pie vecākiem un pilnveidotu sevi. Lai gan es kaļu sev galvā, ka man dzīve būs no vieglajām, taču izlasot rakstu secinu, ka nākotnē visiem būs dzīve grūta (nu neskatot bagātos cilvēkus (neizsaku nekādas pretenzijas pret viņiem)), tāpēc ko varu teikt - jāizbauda ir jaunība, katra diena, katra stunda, katra minūte, katra sekunde, jo pēc tam nebūs laika sev, bet vēl krietni, krietni, krietni vēlāk pats vairs nebūsi, kas notiks ar mums visiem...

 33  0 atbildēt

katram savas vērtības. citam nevajag cilvēkus pilnai laimei, ne radiniekus, ne tuviniekus...

 33  0 atbildēt

šodien tieši nodevu savu vecmāmiņu(urnu) zemei.. lasot aizdomājos par savu dzīvi un zini,man nepiedtūkst neviena rada ,ne mātes un tēva,ne vectēva,man pietrūkst tieši vecmāmiņas.... varbūt tāpēc,ka 'viņa bija blakus visilgāk... Dzīve turpinās,paies laiks un man kā izteiktam vientuļniekam,kam patīk būt vienam dzīve atkal ritēs tāpat kā iepriekšs.....

 27  0 atbildēt
Tik patiesi! Kaspar, PALDIES par atgādinājumu!
 26  0 atbildēt
He he, fantastisks raksts, jo beidzot es apmēram sastopu cilvēku kurš domā tā pat kā es. Es gan nedzīvoju Rīgā, mācos tik tur, bet mājas ir priežu mežš, upe, saule um vecais žigulis ar kuru pabraukāt pa meža ceļu. Paldies par atgādnājumu, kā ir jādzīvo. :)
 25  0 atbildēt

Spēcīgi. Vairāk šadu rakstu vajadzētu. 

 24  0 atbildēt

PATIESĪBA IR TĀDA:

- atmiņas vienmēr liekas spilgtākas nekā tās bijušas un nereti arī labākas. 

- dzīvot labi - tā ir apņemšanās, bet saprast to ka ir labi - tā ir māksla.

- visiem ir savi labumi dzīvē, vieniem tie var būt mamma, tētis, citiem draugi, vēl citiem nauda, vai aizraušanās. 

- visiem protams iesaku apciemot savējos, vai gribas vai ne. jo kādam tā būs vērtība. turklāt nožēlot to ka kādu neapciemoja, vai neizdarija, nepasacija ko vēlējās ir tikai cilvēka dabā, tāpēc ja kāds nomirst, tad jāaizmirst viss ko tu vēlējies izdarīt kopā vai pateikt, jo tam vairs nav jēgas un tas varētu traucēt dzīvot. 

MAN IR VISS IZŅEMOT NAUDA, man uz konta ir daži centi, makā viens cents, jādzīvo līdz 15. datumam, BET man ir kur dzīvot, ar ko dzīvot, ko ēst ko darīt, nu viss ko vajag, tik nopirkt neko nevaru. 

 23  0 atbildēt

Depresīvi. Bez naudas arī nekur nevar likties, so. 

 20  0 atbildēt

Drūmi ap sirdi palika.

 18  0 atbildēt
tiesaam labs raxts,liek padomaat par patiesajaam dziives veeertiibaam!
 17  0 atbildēt

Par rakstu viennozīmīgi +

Tieši tagad sēžu un domāju vai maksāt savu kredīta mēneša maksājumu vai nopirkt mammai dāvanu! Sanāk tikai vienam! Protams mammai pietiks tikai ar to ka es esmu un būšu blakus, bet pašam sirds sāp, 24 gads un visu dzīvi jau diktē nauda. Dīvoklis jāmaksā, iztikai jāatstāj, sūda kredīti jāmaksā utt..

 17  0 atbildēt

Cilvēkiem pieder viss un nepieder nekas vienlaicīgi. īstenībā katram uz šīs pasaules pieder tikai skelets, kas apvīts ar miesu un pildīts ar orgāniem, uz noteiktu laiku, protams. Cilvēkam ir dota "Brīvā griba"... Kaut kas tik liels, ka reti kurš spēj to maz izprast un saprast, kā tas strādā un ko viņš ar to var iesākt. mēs dzīvojam smagā laikmetā, 21.gadsimta kapitālisma verdzība, kur važas aizvietojušas papīru. Vienmēr var dzīvot savādāk, bet visam ir sava cena.. Tavai brīvībai ir ļoti liela cena, taču es labāk maksāju par savu brīvību, nevis savu kredītu..

 15  0 atbildēt
Ir atšķirība starp atbildību pret darbu un darbaholismu, nekad nevajag aizmirst par nodrošinātu dzīvi, bet strādājot nevajag izniekot dzīvi.
 14  0 atbildēt
Life at all is such a waste of time. Tik daudzi dzīvo domājot, būs vēl laiks, paspēs,nemaz neaizdomājoties par to cik ātri tas viss var beigties. Vienā mirklī viss var mainīties. Pavadiet laiku ar saviem svarīgākajiem un tuvākajiem, jo tik pat labi tā viena reize, kad tu teici, ka es noguris un vēlies atpūsties varēja būt pēdējā reize, kad satiekaties pirms tiksanās pie zārka.
 14  0 atbildēt
Pirms 3 vai 4 gadiem es izniekoju savu dzīvi. Dzīvoju citiem. Pretī saņemt nācās nazi mugurā. Un tagat ir mani gadi, ko dzīvoju savu prāt pareizi. Rakstam ir spēks
 12  0 atbildēt
Naudu tu vari izmest ja nav vērtību un tuvu cilvēku. Nauda ir tikai lieta kura ir un nav. Vērtība paliek vērtība, neizsmeļama bagātība. Vot tā.
 12  0 atbildēt

Paldies,paldies,paldies. Laikam bija diezgan zīmīgi netīši ieiet šeit un to izlasīt. 

 11  0 atbildēt

Bāc, ļoti spēcīgs raksts. Un tas liek aizdomāties par dzīvi kādā dzīvojam.. kādas ir mūsu vērtibas. Lai vai kā ir grūti, bet cenšos neaizmirst savus tuvākos un apciemot biežāk. Galvenais mīlēt tos, kuri ir paši tuvākie. 

 11  0 atbildēt
« 1  2  3 »