Mani mīļie, vēlos ar jums padalīties vienā jaukā un sirsnīgā stāstā jeb īsāk sakot tajā, kā es ieguvu papildus mācību. Man uznāca iedvesma, jā.
Laiks.0
42
0
Vēlos pateikt to, ko es ieguvu. Neviens cilvēks jūsu dzīvē nav nācis bez iemesla. Mums visiem bijusi pubertāte un kādā laikā esiet sākuši interesēties par pretējo dzimumu un līst mīlas zonā. Tas nav pareizi un nav arī nepareizi. Neviens nezin, kas ir mīlestība. Protams, to var aprakstīt kā kaisli, rūpes, sirsnību, sargāšanu, utt. Nekad nenotiek tā - atrodiet kādu un HOPS! īstais cilvēks. Paies laiks, kamēr tiks atrasts tas īstais vai īstā. BET ir viens milzīgs BET. Tie cilvēki, kas trāpās jūsu dzīves ceļā, ir domāti pieredzei. Pieredzei, lai saprastu savas kļūdas, citu kļūdas un neuzkāptu uz tā paša grābekļa nākamreiz. Ko es ieguvu? Es ieguvu laiku. Apziņu, ka nekas dzīvē nenotiek uz sitiena. Absolūti nekas.
Es negribu izplūst sīkumos, jo bariņš te mani jau nosodīja par to ko rakstu. Bet jā, manā dzīvē bija ienācis viens cilvēks, kuru zaudēju. Esmu pateicīga viņam, ka viņš man bija. Es daudz ko ieguvu. Lai neizplūstu gari, teikšu konkrēti. Lai mēs varētu būt kopā (ķipa ilgi un laimīgi) man nācās gaidīt. Cilvēku ģimene turēja ieslodzījumā, lika strādāt un nelaida uz Rīgu pie manis. Man zvana, saka būšu pēc nedēļas. Es katru nakti raudu spilvenā un gaidu, zīmēju kalendāru un skaitīju dienas, lēnām izsvītrojot pagājušās dienas. Paiet nedēļa pienāk tā diena, kuru gaidīju visvairāk, bet klausulē saņemu sliktas ziņas ''būšu vēl pēc divām nedēļām, man atņēma mantas un nekur nelaiž''. Protams, es sabruku atkal, raudāju, situ un ārdijos. Atkal gaidīju, zīmēju kalendārus, sāku skaitīt pat stundas un sekundes, spilveni izmirkuši naktīs, grūti...tā pagāja mēnesis..vesels mēnesis veltās cerībās..pēkšņi, stāvu jaunajā dzīvoklī uz lieveņa un smēķēju..skatos..NĀK! NĀK! Prieks un laime, prieka asaras, kas mijās ar lielām skumjām. Tajā momentā es biju laimīgākais cilvēks un man neko nevajadzēja vairāk...pirmo reizi izjutu TĀDU laimi, ka cerības nebija veltas. Gulējām apķērušies un saķērušies, visu nakti sacīdami, ka nelaidīsim viens otru vaļā. Sirsnīgi, ne? Pat tagad raudāt gribās..
Reklāma
Protams, viss pagriezās uz slikto pusi. Mūs izmeta ārā no dzīvokļa, jo nebijām neviens finansiāli stabili. Pārvācāmies pie maniem vecākiem, kuri mūs uzņēma ar lielāko prieku, jo vecāku atbalsts te noderēja. Iekārtoju savu cilvēciņu darbā, nosolīja, ka ar pirmo algu būsim zirgā abi. Dosimies uz jauno dzīvokli, kad būsim stabili. Es gaidīju. Es tiešām gaidīju. Alga tika saņemta, es biju sagaidījusi to brīdi, kad varēsim doties abi dzīvē. Noīrējām divistabu dzīvokli, es katru dienu vadāju mantas, biju priecīga, ka dzīve iet tikai uz augšu un viss notiek, pakāpeniski un lēnām, bet notiek. Tas bija kā skaists sapnis, no kura negribējās pamosties.
Bet tad es pamodos. Dienā pirms aizbraukšanas uz jauno dzīvokli Pārdaugavā mani atstāja vienu. Tā es paliku pie vecākiem viena. Jeb atgriezos tajā punktā no kura viss sākās. Viss, kas bija mērķtiecīgi darīts vairāku mēnešu garumā, sabruka divu minūšu laikā. Protams, man bija smagi. Atkal negulētas naktis, domāšana par pieļautajām kļūdām, spilvenu mirkšana un smagi pārdzīvojumi. Zaudēju mīlestību un tai skaitā motivāciju. Vienīgais, kas mani turēja pie veselā saprāta bija mūzika. Eminems. ( 25 to life, bučas Em )
Ko es ieguvu? Laikam to, ka vispirms simtreiz jānomēra un tād jāgriež. Otrkārt, kādreiz es visu gribēju iegūt uz sitiena, ņemot vērā, ka man ir ass un straujš raksturs. Es iemācījos pacietību. Gaidot un darot, kad dzīve kļūs labāka, gaidot savu lielo ''karavīru'' mājās no ''kara''.
Veiksmes un laimes atslēga ir darbi un laiks. Laiks un pacietība ir galvenie.
Tev patiks šie raksti
