Sveiki, spoki!
Iedvesmojoties no Santas rakstiem, tapa šis. Kurš gan vairāk ir balstīts uz savu pieredzi.
Nē, šis nav "heita" raksts, lai ieriebtu Santai vai pierādītu savu pretējo viedokli.
Kurš vainojams pie tavām briesmīgajām attiecībām?68
Tātad sākšu ar to, ka vienalga vai vīrietis par tevi ir jaunāks vai vecāks, ja nebūsiet viens otram īstie vai vismaz ar līdzīgiem mērķiem - nekas nesanāks. Pastāstīšu jums par to kā man gāja.
17 gadu vecumā uzsāku savas pirmās attiecības ar, teiksim "puišeli", jo tagad viņu par vīrieti nenosauktu, kurš bija piecus ar pusi gadus vecāks par mani. Protams, jūs teiksiet, kas gan 17 gados var būt par attiecībām. Pilnīgi noteikti, tagad es teiktu to pašu. Mani uzaudzināja oma, jo biju pārāk greizsirdīga uz brāli, lai dzīvotu pie vecākiem. (Ak, šī stulbā domāšana). Oma visu laiku centās man iegalvot, ka vislabākie ir vecāki vīrieši. Tā nu es satiku, šo "vecāko vīrieti". Biju starā un gandrīz aiz laimes bikses pielaidu - "Wow, man ir vecāks puisis! Manā pirmā mīla! Šis būs īstais." Ja es tad nebūtu bijusi tik "gudra" un kaut reizi paklausījusi savam tēvam, nebūtu aplauzusies.
Pats sākums bija diezgan daudzsološ - randiņi, ziedi, viss vienkārši super. Kad man apritēja pilngadība, uzsākām kopdzīvi. Tā bija vissliktākā ideja. Tikai tad parādījās īstais raksturs. Izrādījās, ka viņš ir nevis vīrietis, bet memļaks. "Mamma teica, ka tā nevar..", Mamma teica to un mamma teica šo... Domāju, ka pēc laika, esot attiecībās viņam tas pāries. Taču viss kļuva tikai sliktāk. Varēju kaut no ādas līst ārā - pucēt mājās, gatavot ēst, darīt visu kas viņam patīk. Bet vai kas mainījās? Itin nemaz. Jo tā vietā, lai mēs kaut kur izietu vai padarītu ko citu bija tika - DOTA, WOW, HON. Visbeidzās ar to, ka beigu beigās viņš par daudz sāka atļauties, nosaucot manas ģimenes sievietes par k*ucēm. Viss noveda pie tā, ka gandrīz viens otru nositām.
Ko es ar to gribu teikt? BĒDZIET NO MEMMES DĒLIŅIEM UN ATKARĪGAJIEM. Tās attiecības mani pašu pamatīgi sabojāja. No jaukās, romantiskās meitenes, pārvērtos par neciešamu, riebīgu skuķi, no kā cieta visi. Un mainījās ne tikai mans raksturs, bet arī izskats. Aiz stresiem, sēdēšanas mājās un tikai rīšanas - es pieņēmos ļoti svarā. 18 gados svērt 80kg? Tas bija drausmīgi, jutos tiešām pretīgi. Līdz ar to saņēmu pārmetumus " Tu esi tik resna!", "Ja tu nometīsi svaru es tevi mīlēšu!" un blā, blā, blā. Meitenes, nekad nedariet to, ko vīrietis tev prasa solot pretī mīlestību. Ja tās nav, tad arī nebūs. Kad cilvēks sāk palikt neglīts iekšēji, tas pats notiek arī ar ārieni.
Apsolīju viņam, ka viņa dēļ nemainīšos un attiecības izbeidzās. Es vienkārši lieki izšķērdēju savu laiku.
Pēc šīm attiecībām nolēmu mainīt visu. Sevi, ierasto dzīves vidi un stilu. Es pārvācos pie vecākiem uz citu pilsētu. Un nenoliegšu, ka tā bija laba ideja.
Vēl viens padoms - Nekad nenonieciniet vecāku padomus un atbalstu.
Pēc garām pārdomām par, nu jau, bijušajām attiecībām un sirds izkratīšanas tētim, sapratu ko es vēlos.
Pēc kāda laika. Satiku citu puisi. Tikai 2 gadus vecāku. Attiecību sākumā bija tas, kas nebija iepriekšējās attiecībās, - "taureņi vēderā", miers, esot kopā ar šo cilvēku un galvenais jutos laimīga. Biju pārliecināta, ka viss būs kārtībā. Kad sākām dzīvot kopā, šķita, ka atkal iestājas rutīna, pati paliku kašķīga. Un to man nācās nožēlot.
Es dabūju kārtīgu spērienu pa dibenu. Kas man lika sevi ienīst. Visu laiku galvā bija doma "Ko tu dari?". Uzreiz nespēju mainīt savu raksturu, kurš mainījās iepriekšējo attiecību laikā. Tā visa situācija lika man kārtīgi vēlreiz pārdomāt - "Vai šis ir tas cilvēks, kurš tev ir vajadzīgs?", "Vai tu redzi kopēju nākotni ar viņu?"
Atbildot pati uz šiem jautājumiem, es sapratu - ir jāmainās.
Es tiešām mainījos. Ne tikai iekšēji, bet arī ārēji. Man ļoti lika aizdomāties tas, ka - viņš mani iemīlēja tāda kāda esmu. Nonākot pie šīs apziņas - mainījos ne tikai iekšēji, bet arī ārēji. Pēc kāda laika no 80kg svēru 58kg.
Vēl pēc kāda laika es sāku domāt, kā pieaugušais.
Kā neielaist attiecībās rutīnu?
Sievietes nedrīkst gaidīt, ka tikai viņas tiks lolotas un apčubinātas! Tā tam nav jābūt! Arī vīrieši ir jāapčubina un jāpielāgojas viņiem. Protams, ka līdz zināmai robežai. Vīriešim nedrīkst parādīt to, ka sieviete visu var izdarīt! Tāpat sievietes nedrīkst izlutināt tik ļoti, ka tad, ja vīrietis neizdarīs sievietei pa prātam - viņa uzmetīs lūpu un nosodīs vīrieti.
Sievietēm ir jāprot izkāpt no augstpapēžu kurpēm un izdarīt ko tādu, par ko vīrietis būs sajūsmā. Mēs visi esam tikai cilvēki un nevar no otra prasīt to, ko tu pati nevari izdarīt.
Kāpēc tikai vīriešiem būtu sievietes jāparsteidz? Lai saņemtu gaidīto attieksmi no otra, izdari tā, kā tu gribētu, lai tev dara.
Piemēram, no manas pieredzes, vakarā, kad mīļotais pāradās no darba, pasniedzu viņam biļetes uz MMA, jo viņš man ir kikbokseris, un zināju, ka par to būs sajūsmā. Kad vairs neprasīju - "Aizved mani uz turieni...", "Kāpēc lai mēs neaizbrauktu uz turieni?", bet sāku piedāvāt iet vai braukt to, ko viņš labprāt vēlētos, piemēram, ralliju. Viss mainījās. Man vairs nebija jāprasa, lai kaut kur aizejam. Viņš pats sāka piedāvāt. Tā tas strādā. Attiecības uzlabot var tikai un vienīgi spējot pielāgoties viens otram.
Neesi egoists, vienaldzīgs un pārāk prasošs! Tas visu tikai iznīcina.
Katrai sievietei ir jāzin, kas iepriecinās tavu vīrieti.
Vēl kas - vīrietim nekad neko nedrīkst uzspiest. Jautājumi - "Kad tu mani bildināsi?", "Kad mēs precēsimies?", "Kad mums būs bērniņš?" , liks vēl vairāk vīrietim sevī noslēgties. Kad viņš tam būs gatavs tu noteikti par to uzzināsi pirmā!
Tieši tāpat, kā nevajag ieciklēties uz domu, ka apprecoties vai radot bērnu, tu spēsi vīrieti noturēt. Nekā nebija! Ja viņš ir gājējs, tad viņš ies un tu paliksi tikai nelaimīga.