Karš un miers (Kas notiek Austrumukrainā)78

Burtiski pie šī nama Kreščaķiks krustojas ir ielu, kuru tad vēl dēvēja par Institutskaja, bet tagad tauta to pārdēvējusi par Debesu simtnieka ielu. Tas tāpēc, ka tieši uz šīs ielas norisinājās asiņainākie notikumi. Šī iela ved augšu pakalnītē un to ieskauj stāvas nogāzes no kurām vienu rotā pavisam nevainīgs zālāja pulkstenis. Tieši pie šī pulkstaņa ir izveidots tiko pieminētais Debesu simtnieka pagaidu memoriāls.

Memoriāls pagaidām ir pavisam vienkāršs. Tas izveidots uz ielas nomales no bruģa ķieģelīšiem. Šie bruģa ķieģelīšī sakrauti nelielos ielokos, kuri atgādina nelilus altārīšus, kuros ievietoti bojā gājušo ļaužu foto, svecīte un neliels Ukrainas karodziņš.

Pastaigājot gar šo sienu var redzēt, ka starp bojā gājušajiem ir gan vīrieši un sievietes, gan jaunieši un vecāka gadu gājuma cilvēku. Patiesībā šie ļāudis ne visi tika nogalināt tieši uz šīs ielas. Daudzi no tiem gāja bojā jau pieminētajā arodbiedrību namā, citi pie Dinamo stadiona vārtiem, bet daži no šiem ļaudīm tika nolaupīti un nogalināti Kijevas apkārtnes mežos. Sākotnēji viņu bija nepilns simts, bet pakāpeniski kritušo skaits palielinājās un uz doto mirkli saniedz jau vairāk kā 105. Kad šis skaitlis saniedza simtu ļaudis šos, par Ukrainas brīvību gājušos cilvēkus, nokristīja par „Debesu simtnieku”.

Lielākā daļa no šiem ļaudīm tomēr bojā gāja tieši šeit, kur šī iela ved augšup pakalnītē un to nāves iemesls vairumā gadījumu bija snaiperu raidītas lodes. Domājams, ka šie slepkavas uz cilvēkiem šava no blakus esošās viesnīcas „Ukraina” un dažu blakus esoso ēku jumtiem. Kas bija šāvēji, tas patreiz vēl jo projām tiek noskaidrots un notiek izmeklēšana, bet viens ir skaidrs! Šie šāvēji bija Ukrainas iekšlietu struktūru darbinieki, kuri bija lojāli tajā brīdī pastāvošajam Janukoviča režīmam un tad tādu šajās struktūrās netrūka, un arī tagad nav pārliecības, ka kādi no viņiem vēl jo projām neatrodas savos amatos.

Ejot augšup pa ielu vairākās vietās atrodamas tādas, kā inviduālas piemiņas vietas. Acīmredzot tās izveidotas precīzi vietās, kur šie ļaudis tika nogalināti. Jāatdzīst, ka šeit šie barikāžu notikumi norisinājās daudz smagāk, kā pie mums barikāžu laikā Rīgā. Šeit bojā gāja stipri vairāk ļaužu, kā pie mums un sadursmes bija visai nežēlīgas.

Pie vairākām šādām piemiņas vietām vēl jo projām ir izstādīti dažādi priekšmeti, varētu pat teikt bruņojums ar kādu tajās dienās šie vienkāršie ļaudis stājās pretī bruņotām iekšlietu struktūru specvienībām. Šāds bruņojums sastāvēja no celtnieku un motociklistu ķiverēm, no uz ātru roku pagatavotiem metāla vairogiem un prettanku ežiem, no gāzmaskām, akvalangistu un metinātāju maskām un daudz kā cita.

Izmetu vēl nelielu loku pa prezidenta rezidences kvartālu un atgriežos Maidanā. Te piesēžu vienā no vasaras kafejnīcām pasūtu sev vakariņas un kafiju. Pēc maltītes iztukšoju pāris glāzes gruzīnu konjaka un pie reizes pārdomāju šodien redzēto Kijevā. Kas tad īsti te ir mainījies no pagājušā gada pavasata, kad es te biju iepriekš? Škiet ka ir! Ukraiņi ir kļuvuši daudz saliedētāki. Ļaudīm ir konkrētāka nostāja dažādākos jautājumos, jo īpaši tas attiecas uz politiksajiem procesiem. Tā teikt ļaudis ir kļuvuši patstāvīgāki, var teikt brīvāki un atvērtāki. Vēlreiz atkārtošos par patriotismu. Ja pagājušā gadā cilvēkus, kuri pa ielu staigāja jau pieminētajās viševankās, vai ar apģērbam piespraustu ukrainas simboliku varēja satikt tikai pa retam, tad šodien tādu ir te ju 50-60% un tādu kuri pastāv par Ukrainu, kā vienotu un neatkarīgu valsti šeit ir apsolūtais vairākums. Pie kam katrs otrais ir gatavs cīnīties par savu valsti. Labi, pietiks ar uzslavām. Jāatdzīst, ka patreiz Ukrainai ir arī pietiekoši daudz problēmu, kuras nākas risināt jau šodien un tās nav mazas problēmas. Redzēsim kā viņiem izdosies tikt ar tām galā. Viss lielākā problēma protams ir situācija Austrum Ukrainā- Doņeckas un Luganskas apgabalos, un par tām mēs jau parunāsim nedaudz vēlāk. Jau rīt- agri no rīta došos uz Ukrainas aurtrumiem-Doņeckas apgabalu. Tātad šovakar jādodas laicīgi gulēt.

Ceļš līdz Slovjanskai.

Šorīt nakas celties agri jo jau pirms sešiem man  jābūt Kijevas centrālajā dzelzceļa stacijā. Pēc vakardienas pastaigas pa Kijevu šorīt kājas knapi kustas, tādēļ neskatoties uz to, ka stacija nav visai tālu nolemju turp doties ar taksi. Stacijā ieturu agras brokastis un jau dzirdu, ka tiek pieteikts mans vilciens Kijeva-Družkovka. Tātad jādodas uz perona.

Te nu pieripo sastāvs. Jā! Tādu vilcienu, kā šis Latvijā nav! Jauns Hyundai firmas ražots dzelzceļa sastāvs. Katrā vagonu pārī ir savs pavadonis, kurš līdzīgi kā lidmašīnā pienes kafiju un ja vēlaties arī uzkodas. Interesanti, kad Latvijā sāks kursēt šādi vilcieni? Skatoties uz tām mielēm, kas notiek mūsu Pasažieru vilciena iepirkumu konkursos, šķiet ka mēs vēl pēc 2020. gada braukāsim ar tiem apaļo degunu elektrovilcieniem no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem/septiņdesmitajiem gadiem! Izrādās, ka šeit kādus pāris gadus atpakaļ pirms Eiropas futbola čēmpionāta , kurš noritēja Polijā un Ukrainas pilsētās Kijevā, Ļvovā, Harkovā un pat Doņeckā, Ukrainas dzelzceļa kompānija iegādājās vairākus šādus sastāvus lai civilizēti pārvadātu pasažierus starp šīm futbola spēļu pilsētām. Tagad šādi ātrvilcieni pāris reizes dienā kursē starp Kijevu un Ukrainas lielākajām pilsētām. Pirms neilga laika šī maršruta vilciens ar kuru tagad braucu kursēja līdz pašai Doņeckai, bet tagad sakarā ar karadarbību šis maršruts ir saīsinats līdz Družkovkas pilsētai. Jāsaka gan ka Družkovka atrodas jau tā saucamajā Antiteroristiskās operācijas zonā un nebiju iedomājies, ka uz šādu bīstamu zonu tiek laisti šādi moderni vilcieni!