Tā nu atlikušo vakaru pavadu restorāniņā Absolut, kurš atrodas tepat pie laukuma. Tad arī pienāk laiks doties uz staciju, jo pulkstens tuvojas 22.00 un cik zinu tad no 22.00 pilsētā esot komendant stunda. Tātad līdz stacijai jānokļūst laicīgi. Sazvanu Aleksandru un pēc 10 minūtēm Aleksandrs ierodas restorāniņā un paziņo vēl vienu priecīgu ziņu, komendant stunda pilsētā kopš šodienas ir atcelta. Ļoti labi! Mums vēl atliek laika nedaudz pasēdēt pie glāzes konjaka un papļāpāt! Galu galā esmu stacijā atvados no mana lieliskā gida un šofera un varu sēsties vilcienā. Šī ceļojuma noslēguma pozitīvo noskaņojumu sabojā aina uz stacijas perona. Šeit pamanu ļoti daudz ļaužu, kuri tāpat kā pirmīt pa ceļam redzēju, dodas bēgļu gaitās. Lētie platskarta vagoni ir pārpildīti ļaužu, kuri sēž starp lielām bagāžas kaudzēm, jo katrs cenšās paņemt līdzi kaut nedaudz no savām pirmās nepieciešamības lietām un mīļajām mantām. Tā ir nežēlīgā realitāte: viniem šis karš jau ir beidzies, bet citur tas norit pilnā sparā un īsti priecāties varēs tikai tad, kad tas viss beigsies. Lēnām neuzkrītoši aizlavos līdz savam luksa klases vagonam un ieņemu savu vietu kupejā. Te arī satieku savu kupejas ceļabiedru kurš arī ir Doņeckas iedzīvotājs, bet uz Kijevu dodas ne kā bēglis, bet kā firmas pārstāvis lai risinātu pēdējā laikā samilzušas problēmas. Tā nu pirms došanās gulēt malkojot konjaciņu mums norit ļoi ineresantas sarunas par to kas notiek Doņeckā un Luganskā, un par to varētu sarakstīt vēl vienu šādu stāstu, bet lai nu tas paliek citai reizei.
Rīt no rīta būšu jau Kijevā un man būs vesela diena brīva laika, kuru pavadīšu atpūšoties uz kuģīša un pārdomājot to ko redzēju šeit Slovjanskā, Svjatogorskā, Kramatorskā, Družkovkā un Konstantīnovkā. Paldies tiem kuri spēja izlasīt šo pagaro stāstu un novēlu jums to pašu ko ukraiņiem: mieru un saticību. Pēteris Vēciņš Gravesend 05.09.2014.
