Karš un miers (Kas notiek Austrumukrainā)78

Jāsaka godīgi, ka neko briesmīgi šokējošu nearadām. Jā vietām, ja kārtīgi meklē var manīt kādu ēku ar ložu pedām un vēl retāk ēkas kuras skāruši artilērijas lādiņi. Pie kam lielākā daļa bojāto ēku jau ir savestas kārtībā vai nu tajās vēl jo projām notiek remontdarbi. Esot šeit viena daudzstāvu ēka kurai pēc artilērijas apšaudes esot sabrucis vesels korpuss. Mums gan šo ēku neizdevās atrast laika rūkuma dēļ,  jo vēl gribam pabraukt kādu gabaliņu tuvāk Doņeckai. Kopumā pilsētā situācija ir visai mierīga. Līdzīgi kā Slovjanskā arī šeit ļaudis sāk pulcēties centrālajā laukumā kur acīmredzot vakarā notiks kāds pasākums par godu Ukrainas neatkarības dienai. Ilgi šeit nekavējamies un tikai garām brucot pavērojam pilsētas ielās notiekošo.

Aiz Kramatorskas nākošā lielākā pilsēta seko Družkovka, bet lai līdz tai nokļūtu jāšķērso vairāki kontrolposteņi. Braucot tālāk pāris vietās gar ceļmalu var manīt neseno cīņu pēdas. Šur tur mētājas sašautas tehnikas paliekas. Pa retam manām kādu nodegušu māju. Protams visur sastopami militāristi kuri uzrauga kārtību. Družkovkai cauri izbraucam neapstājoties, jo šeit neesot nekas īpašs ko redzēt. Pēdējie notikumi šo pilsetu esot skāruši vismazāk, jo tad kad Doņeckas republikas kaujinieki pameta Slovjansku un Kramatorsku tie cauri Družkovkai uzreiz atkāpušies, jeb aizbēga Doņeckas virzienā. Tātad Družkovku pameta bez cīņas! Patiesībā šis ir viens no noslēpumainajiem notikumiem kuru pat Slovjanskas un Kramatorskas iedzīvotāji vēl jo projām nav sapratuši. Kā tā pēkšņi vienas diennakts laikā gandrīz visi Doņeckas republikas kaujenieki varēja aizbēgt? Ņemot vērā to, ka Slovjansku uz to brīdi Ukrainas nacionālā gvarde bija aplenkusi! Aleksandrs gan saka, ka pļāpīgas mēles stāstot, ka Doņeckas kaujinieku grupējuemi esot samaksājuši teju astoņus miljonus nenoskaidrotiem ukraiņu militāristiem un ierēdņiem, kuri arī radījuši iespēju kaujinieku bēgšanai. Citi sakot, ka militāristi esot nošāvui divus zaķus ar vienu šāvienu un tas noticis ar Ukrainas valdības ziņu . Tātad saņēmuši atpirkšanās maksu un pie reizes bez cīņas ieņēmuši pilsetas, kuras pirms tam Doņeckas republikas kaujinieku vārdiem sakot bez maz vai par otrām un trešajām Staļingradām taisījās kļūt!

Tālāk seko Konstantinovkas pilsēta, kuru Ukrainas nacionālā gvarde ieņēma līdzīgi kā Družkovku. Faktiski operācijā esot piedalījušies tikai četri bruņutransportieri kuri devās pilsētas domes virzinā. Uz to brīdi Doņeckas republikas kaujinieki pilsētu jau bija pametuši un pavisam nelielu problēmu radīja tikai daži vietējie prokrieviski noskaņotie kujinieki, kurus savi bijušie biedri bija atstājuši likteņa varā. Tātad nopietnu kauju pašā pilsētā neesot bijušu, bet šķērsojot pilsētu pirmais iespaids rodās, ka karš te ir bijis! Tādu iespaidu rada ļoti liels skaits pamestu, sabrukušu rūpnīcu un dažādu ēku. Skats tiešām kā pēc kara, bet tās nav kara sekas. Atšķirībā no Kramatorskas šī pilsēta savu industriālo varenību ir zaudējusi, jo daudzi PSRS laiku uzņēmumi ir izputējuši. Tepat pāri dzelzceļam var redzēt bijušo autostiklu rūpnīcu no kuras palikuši pāri tikai grausti. Īsta vieta, kur varētu filmēs šausmenes un filmas par karu! Aiz Konstantinovkas faktiski ir divi ceļi, kā nokļūt līdz Doņeckai. Viens no tiem ved cauri Dzeržinkas un Gorlovkas pilsētām, bet otrs šīs pilsētas aplenc no austrumu puses un ved cauri Avģejevkas un Jasinovatajas pilsētām. Nonākot līdz satiksmes pārvadam nākas secināt, ka virzienā uz Gorlovku ceļs satiksmei ir slēgts un izņemot armijas tehniku nevienu tālāk nelaiž. Izņēmums esot tikai tiem, kuri dzīvo Dzeržinskas pilsētā. Toties no pretējā virziena nākošie auto tiek palaisti, bet tiek pakļauti diezgan rūpīgai kontrolei. Šeit pagriežamies pa labi un turpinām ceļu Avģejevkas un Krasnoarmejskas virzienā.

Nobraucam kādus 5 kilometrus un nonākam līdz apļveida kustības krustojumam, kur četru joslu maģistrāle pagriežas pa kreisi un cauri Avģejevkai ved uz Doņecku, bet braucot taisni var doties uz Krasnoarmejsku. Protams, ka šeit izvietots kārtējais kontrolpostenis kurā tiek pārbaudīti dokumenti un auto. Dežurants skatoties manā pasē saka, ka viņš mūs šeit vēl palaidīs, bet nākamo posteni diezvai mums izdosies šķērsot. Ja nu vēlaties variet braukt, bet ticamāk nāksies atgriezties atpakaļ.  Labi, pamēģināsim tomēr braukt tālāk! Iepriekšējā posteņa dežurantam bija taisnība, jo jau nākamajā kontrolpostenī uz tiltiņa pār Kļeban Bik upītei tiekam apturēti un tālāk mūs nelaiž. Neko darīt! Griežamies riņķī un pabraucam kādus pāris kilometrus atpakaļ, kur ievēroju ļoti interesantu vietu ar jauku panorāmas skatu uz ielejā noslēpušos ezeru. Izrādās ka šeit atrodas viens no interesantākajiem dabas liegumiem Doņeckas apgabalā! Tātad esam nokļuvuši Kļeban Bik babas parkā. Te utostāvvietā ieturam nelielu pīppauzi un izmetam loku pa piekalnīti virs ezera. Tiešām jauka atpūtas vieta miera laikos. Pagaidām šeit valda tāds klusums, ka pat prātā nevar ienākt, ka pavisam netālu tikai kādus 15-20 kilometrus no šejienes notiek karadarbība. No šīm pakalnēm virs Kļeban Bik ezera un upītes nakts tumsā varot saskatīt Doņeckas uguntiņas, bet tagad pa dienu reizēm esot manāmi arī dūmu stabi un dzirdami attāli sparādzieni. Mēs gan dūmus neredzam un virs ezera vīd zila debess ar interesantiem mākoņiem. Tikai pirms pašas došanās prom sadzirdam kanonādi, kas ticamāk atnākusi no Gorlovkas pilsētas, kurā pēdējās dienās notiekot visai intensīvas kaujas.

Noslēgums.

Savu ceļojuma plānu kopumā esmu izpildījis. Tas, ka es netikšu līdz pašai Doņeckai man kļuva skidrs jau nedēļu pirms brauciena. Klusībā gan bija cerība, ka Ukrainas armija līdz mana ceļojuma sākumam atbrīvos šo pilsētu no separātistu kaujiniekiem, bet sekojot pedējo dienu notikumie ir skaidrs, ka tas tik drīz nenotiks. Aizvakar pērkot vilciena biļetes atpakaļceļam uz Kijevu tās iegādājos no Konstantinovkas paredzot, ka atkarībā no apstākļiem vilcienā varēšu iekāpt Konstantinovkā, Družkovkā, Kramatorskā vai Slovjanskā.

Tā kā manam taksistam Aleksandram vienalga ir jāatgriežas Slovjanskā arī es nolemju turp atgriezties un pavadīt laiku kadā no Slovjanskas kafejnīcām, ja tādas tur būs vēl atvērtas. Atpakaļceļā gan rodas neliela problēma, jo bezmaz vai pie katra kontrolposteņa ir izveidojies sastrēgums. Kāpēc? Pavisam vienkārši. Virzienā uz Slovjansku dodas liels skaits automašīnu no Doņeckas, jo ļaudis pamet šo pilsētu sakarā ar tur notiekošo karadarbību. Var redzēt, ka automašīnās atrodas veselas ģimenes kuras līdzi paņēmuši dažādu sadzīves mantību.

Galu galā atgriežamies Slovjanskā. Sarunāju ar Aleksandru, ka viņš mani vēlāk aizvedīs līdz stacijai un pirms braukšanas es viņu sazvanīšu. Izkāpju pie centrālā laukuma un dodos apskatīties, kas tur notiek. Pašu pasākuma kulmināciju esmu nokavējis, bet koncerts vēl jo ptojām turpinās. Šeit uzstājas dažādi vietējie pašdarbības kolektīvi un daži viesi no citām Ukrainas pilsētām.

Vietējie ļaudis saka, ka šodien beidzot pilsētā ir atgriezusies dzīvība! Veikali atjaunojuši savu darbību, strādā kafejnīcas, sabiedriskais transport atsācis kursēt un dzīve pakāpeniski ievirzās mierīgā gultnē. Esot atgriezušies gandrīz visi, kuri bija devušies bēgļu gaitās. Protams bažas par nākotni pastāv. Dievs nedod lai pilsētā neatgrieztos Doņeckas republikas kaujinieki saka viena no kundzēm ar kuru pārmiju dažus vārdus. Redziet pēc visām šausmām ko nācās izbaudīt beidzot arī svētki pilsētā ir atgriezušies! Kāds gan varētu teikt, ka laikā kad vēl jo projām notiek karadarbība  citās pilsētās pārāk aizrauties ar izklaidēšnos nevajadzētu. Noteikti vajag šādus pasākumus atbild mana sarunu biedrene. Redziet šie svētki lielākoties ir organizēti bērniem un viņi nav vainīgi, ka pieaugušo politiskās intrigas un dažādu kaimiņvalstu tirānu ambīcijas, viņiem cenšas nolaupīt pašu galveno: dzīvesprieku.

Ko vēl piebilst? Vēlos tikai novēlēt Slovjanskas un visas Ukrainas ļāudīm mieru un saticību, un lai tas kas šodien notiek Austrum Ukrainā ātri beidzas un nekad vairs neatkārtojas! Šeit man patiesībā arī stāsts jābeidz. It kā varētu vēl daudz ko pastāstīt, bet tas jau būs par garu. Arī draugiem.lv stāsta sadaļās ietilpība nav bezizmēra.