Sveicināti! Pirms mēneša (raksts publicēts 2014.gada septembrī) pabiju Ukrainā: Kijevā, Slovjanskā, Svjatogorskā, Kramatorskā, Družkovkā, Konstantinovkā un vēl pāris mazāka izmēra pilsētiņās. Tātad biju arī tā saucamajā "Antiteroristisko operāciju zonā". Ko tur redzēju un uzzināju centīšos izklāstīt šinī bilžu stāstā, kuru nosaucu "Karš un miers".
Karš un miers (Kas notiek Austrumukrainā)78
Dodos uz Ukrainu!
Ir vēls piektdienas vakars un mana lidmašīna šķērso Polijas teritoriju. Pēc kāda mirkļa nemanāmi paslīd garām tās robeža un varu jau saskatīt Ļvovas kontūras, tātad esam jau virs Ukrainas. Jā! Patiešām lidoju uz Ukrainu. Draugi pirms šī avantūristiskā ceļojuma bieži jautāja, ko tu tur darīsi? Tur taču bez maz vai karo! Uz ko es atbildu: es došos apskatīties savām acīm, kas tur īsti notiek! Citādi lasi presi un brīžiem informācija ir tik pretrunīga, un nepilnīga, ka īsti neko nevar saprast. Ideja par došanos uz Ukrainu nobrieda pirms kādiem diviem mēnešim, kad Ukrainas militārās vienības aplenca Slovjanskas pilsētu. Vakarā skatījos ziņas un lasīju rakstus interneta vietnēs un te bāc! Ienāca prātā ideja-braucu uz turieni! Pa ātrai rokai iemetu aci Wizzair mājas lapā un redzu, ka biļešu cenas līdz Kijevai ir visai pieņemamas un uzreiz nopirku tās pie reizes norezervēju biļetes arī uz vilcienu līdz Doņeckai līdz kurai cerēju nokļūt. Tā nu esmu šeit lidmašīnā Londona-Kijeva!
Aiz Ļvovas ātri satumst un Kijevā nolaižamies tumsā. Patīkami pārsteidz tas, ka pilsētas ielas ir izgaismotas un no augšas tā izskatās diezgan vareni, un ne ar ko nav knapāka par citām lielpilsētām Eiropā. Lejā pamanu auto maģistrāli, kuras visas trīs joslas dienvidu virzienā noblīvētas ar automašīnām. Spriežot pēc virziena tā ir Kijevas-Odesas auto maģistrāle un šķiet, ka milzīgas ļaužu massas neskatoties uz sarežģīto ekonomisko un politisko situāciju valstī, tomēr dodas atpūsties uz savām vasarnīcām (Dāčām) ārpus Kijevas.
Esam nosēdušies un dodos uz pasu kontroli. Ļoti jauka, laipna un smaidīga meitene apskata manu pasi, ieštempelē tajā zīmogu un saka: Ласкаво Просимо в Україну (Laipni lūgti Ukarainā). Tālāk dodos arā no termināļa, kur satieku tradicionālos „taksī vilcējus”. Es no tiem izvairos un pārlūkoju pašus takšu vadītājus no kuriem izvēlos nopietnāku vīru gados, kurš mani nogādās līdz viesnīcai un droši vien pa ceļam šo to interesantu pastāstīs. Esmu jau pieradis, ka no taksistiem var daudz ko uzzināt.
Ar takša izvēli neesmu kļūdījies. Taksists vārdā Anatolijs ir visai runīgs un mums izraisās ļoti interesanta diskusija. Protams, ka galvenā tēma šodienas notikumi Ukrainā. Anatolijs pēc tautības ir krievs, bet diskusijas laikā visu laiku lieto frāzes „mēs Ukraiņi”, „man kā ukrainim”, „mūsu Ukraina”. Ar ko līdzīgu turpmāk sastapšos ik uz soļa un tas liecina par to, ka ukrainas krievi sevi pārsvarā uzskata par ukraiņiem un gandrīz nereizi nedzirdēju frāzi „mēs Ukrainas krievi”. Jā interesanti, kad mūsu Latvijas krievi sevi sauks par latviešiem? Patiesībā mēs šķiet neesam aidomājušies, ka krievu valodā ir divas nozīmes, kuras pielietot teiksim tiem pašiem Krievijas iedzīvotājiem. Tātad ir vārdiņš-русские un россияне, kuriem pēc būtības ir līdzīga, bet tajā pašā laikā atšķirīga nozīme. Pirmais patiešām nozīmē krievi, bet otrasi latviski tā īsti pat netulkojas un varētu nozīmēt kreivzemieši, un šis apzīmējus var tikt veiksmīgi pielietots apzīmējot tos Krievijas iedzīvotājus, kuri pēc tautības nav krievi. Tādā veidā arī vairums Latvijas krievu tautības ļāudis izbraucot no Latvijas uz jautājumu, kas jūs esat arī bieži atbild: латвиец (atkal tā precīzi nav iespējams pārtulkot latviski), bet ir tādi, kuri uzreiz uzsvērs savu nacionalitāti un atbildēs šādi: я русский из Латвии. Patiesībā mēs latvieši šeit nekādi nedrīkstam viņiem neko pārmest, jo mūsu pašu valodā nemaz nav tāda apzīmējuma, kā cittautieši sevi varētu sevi nodēvēt! Mūsējie, kuri dzīvo Anglijā taču sevi nesauc par angļiem un uz jautājumu, kas jūs esat viennozīmīgi atbildēs – latvieši vai nu Anglijas latvieši. Ak jā! Lielbritānijā arī ir viens knifiņš! Lielbritānijas ļaudis, kuri pēc tautības nav angļi pārsvarā sevi dēvē par britiem (british).
Anatolijs pa ceļam izstāsta daudz ko interesantu, bet sīkumos par to neatstāstīšu, jo labāk būs ja stāsta gaitā atsaukšos uz Anatolija un citu satikto ļaužu sniegto informāciju. Patiesībā jau ir vēls un laiks taisnā ceļā doties uz viesnīcu un kārtīgi izgulēties, jo nākamajā dienā esmu ieplānojis kārtīgu pastaigu pa Kijevu, bet parīt došos jau uz Ukrainas austrumiem. Un tomēr palūdzu lai Anatolijs pirms došanās uz viesnīcu izmet nelielu loku gar Kreščaķiku lai varu redzēt, kā Kijeva izskatās naktī.
Kijevas noskaņojums.
Esmu kārtīgi izgulējies, pabrokastojis un varu doties aplūkot Kijevu. Par Kijevā redzēto pastāstīšu ļoti īsi, jo šī stāsta pamat mērķis ir stāstīt par to, ko redzēju austrum Ukrainā. Kijevai drošivien kaut kad veltīšu atsevišķu pilnvērtīgu stāstu, bet tas vēlāk. Pirmais ko šorīt daru, dodos uz Kijevas centrālo dzelzceļa staciju un iegādājos biļetes braucienam uz austrumiem. Patiesībā iepriekš biju jau rezervējis vilciena biļetes līdz Doņeckai, bet pēdējo divu nedēļu laikā sakarā ar karadarbību vilcienu kustības grafiks Doņeckas virzienā tik bieži mainījās, ka nevarēja neko saprast. Beigu beigās trīs dienas atpakaļ pasažieru vilcienu kustība līdz pašai Doņecki tika atcelta vispār un es savas rezervācijas arī atcēlu. Nolēmu, ka biļetes nopirkšu uz vietas un tad arī pielāgošos šodienas vilcienu kustībai Doņeckas virzienā.
Pēc pēdējām izmaiņām sarakstā plānoju turpu doties ar nakts vilcienu, bet pedējā brīdī saraksts atkal tika manīts un sanāca tā, ka tad Slovjanskā uz kuru beigu beigās nolēmu doties, šis vilciens pienāks naktī ap trijiem. Ko tad es varētu darīt naktī trijos Slovjanskā, kurā pēc būtības no 22.00 vakarā līdz 6.00 ritā tiekot izsludināta komendantstunda? Tad ivēroju ļoti ineresantu piedāvājumu! Agri no rīta, nedaudz pēc 6.00 no Kijevas atiet ātrvilciens kurš kursē līdz Družkovkas pilsētai, kura atrodas tikai pāris desmitu kilometru attālumā no Doņeckas un līdz Slovjanskai šis vilciens nokļūst nepilnās piecās stundās. Atpakaļ ceļam gan izvēlos nakts vilcienu Jasinovataja-Kijeva, kurš no Slovjanskas atiet 22.45 vakarā.
Biļetes esmu nopircis un nu man ir vesela diena kuru varu veltīt Kijevai, bet vispirms atgriežos viesnīcā un piesaku, ka palikšu šeit uz vēl vienu nakti. Tā kā jau pirms gada Kijevā pabiju un lielāko daļu no pilsētas jaukumiem esmu apskatījies šosdien esmu nolēmis paklejot pa nomaļākām vietām, kuras atrodas tālāk no centra, bet pašā vakarā došos līdz slavenajam Maidanam.
Pametu viesnīcu un dodos uz metro. Tālāk ar metro braucu līdz stacijai „Вы́ставочный центр” (Izstāžu centrs), netālu no kuras atrodas PSRS laikos būvētais izstāžu centrs, kurš nedaudz atgādina Maskavas ВДНХ (Tautsaimniecības sasniegumu izstāde). Tāpat kā Maskavā, tikai nedaudz mazākā mērogā, šeit apskatamas pompozas padomju laika Stļlina klasicisma celtnes un strūklakas. Agrāk šajos pāvijonos, jeb kā jau teicu pompozajās ēkās tika demonstrēta produkcija, kura tika saražota Ukrainas PSR, bet tagad dažās no šīm ēkām izvietotas dažādas mākslas izstādes un kafejnīcas. Nomaļākām ēkām gan pielietojums tā īsti nav atrasts un var manīt ka tās stāv tukšas, un tās prasās pēc kārtīga kapitālremonta.
Šorīt izstāžu centrā sakarā ar Ukrainas neatkarības dienu tiek gatavoti dažādi pasākumi un atrakcijas bērniem. Protams visur dominē Ukrainas nacionālā simbolika un elementi. Vienā no pāviljoniem norit gatavošanās vērienīgam izšuvumu, jeb kā to devē ukraiņi viševanku (вишиванка) istādei. Tagadējā patriotisma vilnī, kurš pārņēmis šo politisko krīžu mocīto valsti nacionālā simbolika ieņem ļoti nozīmīgu vietu jeb kura ukraiņa dzīvē. Viens no ukraiņu tautas simboliem ir šīs „viševankas”. Tām tiek dekorēti dažādi apģērbu gabali jo īpaši krekli. Ļoti populāri ir izšūti linu krekli gan vīriešiem, gan sievietēm. Zīmīgi ka šodien šādus izšūtus kreklus nēsā lielā daļa Kijevas iedzīvotāji un šķiet, ka šādi viņi cenšas izrādīt savu patriotismu un cieņu pret savu zemi-Ukrainu. Tos nēsā gan vienkārši ļaudis, gan biznesmeņi un tagad Kijevā ir ierasta aina, kad ģimene dodas uz kādu pasākumu un visi ir ģērbušies nacionālos tērpos vai nu modernā apģērbā, kuru rotā šādas viševankas.
Paralēli pasākumam šeit notiks neliels tirdziņš kurā tiks tirgota dažāda produkcija, kura saražota vietējās zemnieku saimniecībās. Te varēs nopirkt gan medu, gan mājās ceptu maizi un visu ko vien var vēlāties, un tas viss būs ekoloģiski tīrs! Pie viena no tirdzniecības lāviņām novēroju nelielu karstu diskusiju starp jauku un atjautīgu meiteni, kura gatavo tirdzniecības stendu un ordeņiem nokārtu onkuli, kurš sāka izrādīt neapmierinātību, ka meitene ar viņu uzsākusi sarunu ukraiņu valodā! Tālāk no onkas puses seko plašs izklāsts, ka no šīs izstādes mūsdienu kapitālisti izveidojuši balagānu. Te taču esot bijis tik jauki! Varēja apskatīt visu ko ražo varenā padomju valsts. Uz šo padomju slavinošo vārsmu meitene sniedz īsu, bet nanoliedzamu atbildi krievu valodā: Redziet, jūs padomju laikos nācāt uz šo izstādi lai apskatītos ēdienus un produktus, kurus veikalā nevarēja nopirkt, bet tagad šada izstāde nevienam nav vajadzīga jo veikalā un tirgū vari nopirkt visu ko vēlies un mūsdienu jauniešiem nav nekāda vēlēšanās dzīvot tajos jūsu padomju laikos!
Pēc nelielas pastaigas pa izstāžu centru nolemju doties uz netālu esošo etnogrāfisko muzeju Pirogovā. Pie izstādes vārtiem noķeru taksi un pēc īsa mirkļa jau esmu Pirogovas brīvdabas muzejā. Te nu arī pavadīšu lielo daļu dienas. Izrādās, ka šis komlekss pēc būtības ir kautkas līdzīgs mūsu etnogrāfiskajam muzejam Juglas ezera krastā, tikai tā teritorija un eksponātu skaits ir krietni lielāks un lai visu to apskatītu ir nepieciešama bez maz vai visa diena. Tas tiešām ir iespaidīgs un kopumā šeit var apskatīt ēkas un būves, kuras uz šejieni atvestas no visiem Ukrainas reģioniem un šādu būvju te ir vairāk kā trīs simti. Tāpat vairākās ēkās ir ierīkoti nelieli muzeji ar seniem sadzīves priekšmetiem, bet dažās no tām ir izvietotas darbnīcas, kurās tiek demonstrēts, kā tiek pagatavoti dažādi priekšmeti pielietojot sentēvu metodes.