Visu savu apzinīgo mūžu esmu nomainījis tikai 3 darbavietas: pirmā bij garlaicīga, patreizējā ienesīga, savukārt otrajā pavadīju savus interesantākos teju 6 gadus. Laika gaitā šo to esmu pierakstījis, domāju ka pienācis laiks ar šiem stāsteļiem padalīties.
„Mākslinieku?! Priekš kam?” – izsaucās šefs - „Viņi par daudz grib. Reku, grāmatvedei puika zin datoru, vot i uztaisīs ko mums tur vajag, ij kādu rubli nopelnīs piedevām. „
Apmēram tā sākās mana pirmā sapulce jaunajā kantorī kurā tiku pieņemts darbā lai uzlabotu saikni starp pircēju un pārdevēju. Vismaz man tā iesākumā šķita. Pēcāk es sapratu ka esmu smagi maldījies, jo mūsu platuma grādos ikviens potenciālais darba devējs ir stāvā sajūsmā par tavu CV un taviem sasniegumiem profesionālajā jomā, bet tikai līdz brīdim kad ir pieņēmis tevi darbā, jo tad izrādās ka esi nekam nederīgs dienaszaglis kuram viss jārāda un jāsaka priekšā kā lietas jādara.
Bet atpakaļ pie sapulces.
Kad lūkoju skaidrot ka datorzināšanas pēc noklusējuma nenozīmē to ka cilvēks pārzin kādu specifisku, šim mērķim paredzētu programmu, šefs bij nelokāms:
„Bet kautko tač viņš tur dara? Tad jau zin.” – šefs palika pie uzskata ka cilvēks kurš darbojas ar datoru zin visu par visu un ir spējīgs uztaisīt dajebko priekš jebkā. Līdzīgi kā šoferis kurš prasdams vadīt auto noteikti ir arī mehāniķis, elektriķis un krāsotājs vienā personā.
Mazai atkāpei - līdz brīdim kad grāmatvede līzingā nebij paņēmusi mājās datoru, puiks no skolas brīvajā laikā dirnēja mammas kabinetā un jūzoja brīvo datoru kabineta stūrī.
"Jā, mūsdienās dators - tas takš ir spēks. Tā ir mūsu tagadne, mūsu nākotne. Jaunākās tehnoloģijas tieši tam ir domātas lai visu paveiktu mūsu vietā. Visi lielie onkuļi savus darbus tagad veic ar datoru, un ja ir iespēja ieekonomēt, tad kapēc neuzticēt šo nelielo haltūru kādam savējam? ko? Aiz ko tad savējais ir sliktāks par kautkādutur mākslinieku. Tas tak arī, ar datoru strādā?! Ne?" - apmēram tādā garā tika izlietota sava pusstunda sapulces laika.
Turklāt šefam ir nelokāma pārliecība ka viņš ir speciālists jebkurā sfērā ar kuru saskaras. Tai skaitā arī marketingu un reklāmu. Viņam nebūt nav vajadzīgs cilvēks kas nāks un stāstīs kapēc tas ir jādara šādi vai citādi, kapēc kautkādai reklāmai, zīmējumam vai citai lietai ir jāizskatās tā un ne savādāk. Priekš kam? Kas viņš tāds ir? Cik viņam izglītības? Vai viņš maz ir nodibinājis kādu uzņēmumu? Kā tāds vispār šefam var pavēstīt ko tādu, ko viņš pats nezinātu.
Tapēc sapulcē vienbalsīgi tika pieņemts ka reklāmas bukleta maketu jaunajai produktu līnijas reklāmai taisīs grāmatvedes puika. Sacīts darīts. Grāmatveidei tika paziņots par šo lielisko piedāvājumu, viņa savukārt savam puikam vakarā nostāstija kādu svarīgu uzdevumu pats lielai šefs ir uzdevis. Lieki piebilsts ka puikam datorzināšanas aprobežojās ar DOOM dzenāšanu un pornolapu apmeklējumiem, vismaz man tā šķita, toties viņš bij pietiekami apķērīgs lai sasēņotu savā virtuālajā draugu lokā kādu maketētāju un no šamā uzzinātu ka nekas vairāk kā fotošops, ilustrātors un korelis nav vajadzīgs. Tad viss kārtībā.
Puiks novilka visu augstākminēto produktu pirātiskās versijas, uzstutēja un sāka burties cauri. Pēc nedēļas viņš jau bija tik gatavs ka ieradās kantorī lai safotografētu vajadzīgos produktus priekš reklāmas. Par tik augstām matērijām kā gaismas, fons un cita nevajadzīga draza viņš nedomāja. Tieši tā pat kā šefs. Šefs bija izlasijis ka visa augstā māksla top iekš fotošop tapēc visādus papildus aksesuārus uztvēra kā tukšu zīmēšanos, sak, kam tev spogulene, ja ar zieptrauku var nobildēt to pāsu un fotošopā uztaisīt kā uz žurnāla vāka. Puiks atnāca un šefs pirms tam vēl pārbaudoši noprasīja:
- “Un kamī tu šito visu taisīsi?”
- “fotošopā” - lepni atbildēja puiks un šefs atviegloti nopūtās. Jā, tas būs labais.
Sabildējis produktus puiks nozuda uz apmēram mēnesi. Šefs jau sāka kļūt drusku nervozs, grāmatvede kaunīga staigāja nodūrusi acis.
Beidzot kādu dienu šefa ēpastā iekrita pirmie maketi.
“hmmm...” - rūca šefs...”bildes kautkā varēja būt labāk, drusku asuma nav... varbūt vēl nav fotošopā ieliktas....? bet visumā labi. tikai kautkā papliki” un izsauca puiku pie sevis. Tā un tā, viss ir labi ja neskaita dažus sīkumus bet visvairāk krīt acīs tukšās vietas. Tās vajagot aizpildīt. Reku kautkādas ikoniņas, nu kā internetā, reku vajagot tekstus, reku logo lielāku un adreses arī. Tekstu ģenerēšanu uzdeva “marketinga nodaļai”, kuras funkcijas apvienošanas kārtībā pildija sekretāre.
Pēc aptuveni divām nedēļām teksts beidzot bij gatavs un nosūtīts šefam uz apstiprināšanu. Sekretāre leikam jau ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta, zināja kā šefam izpatikt tapēc pēc pirmā lasījuma tas tika apstiprināts un nosūtīts lai puiks saliek maketā. Puiks arī nu centās kā mācēdams un lika tekstu brīvajos maketa laukumos. Kad viņš pajautāja vai nevarot bik tā kā noīsināt, areče, nelienot tikdaudz iekšā, šefs ieteica samazināt ikonu skaitu un produkta bildi, bet tekstam jābūt visam. Tas esot foršs!
Kārtējā sapulcē, kad šī tēma tika apspriesta mēģināju oponēt ka tik daudz teksta kas darītu godu vietējai lauku avīzei, varētu būt grūti uztverams ja apskata to kā reklāmas bukletu. Bet šefaprāt tas likās interesants un inovatīvs reklāmas triks. Pat sīkais šrifts, jo lielāku taisot viss teksts nesalīstu iekšā, nespēja mazināt viņa prieku.
Pēcāk kad makets tika nodrukāts es pa jokam pajautāju sekretārei-marketinga nodaļai vai palielināmais stikls nāks komplektā, bet viņa neuztvēra manu humoru un sapūtās. Sak, uzraksti labāk ja vari.
Bet šefs tikām staigāja laimīgs un domās skaitīja cik viņš ir ieekonomējis uz reklāmas izmaksām un kādu rezonansi izsauks viņa inovatīvais reklāmas bukletiņš.
