....cik sen Jūs sevi atceraties? ..cik sen Jūs par to esat domājuši?...vai vispār Jūs par to esat kādreiz domājuši? ....Kādas ir Jūsu pirmās atmiņas par sevi, par pasauli..par savu mammu...tēti...māsu ...
1.atmiņa !
Man ir apmēram 2 gadi...es esmu baltā, maziem bērniem domātā apspīlētā „body”...ja nemaldos, tas bija no flaneļa...protams, ka tad es to vēl nezinu.... esmu kaut kādā dzīvoklī...man šķiet,ka ar vecākiem esmu ciemos... sēžu uz brūna , mīksta paklāja , rāpus spēlējos ar šampanieša turētāju...man ir interesanti... turētājs ir tāds kā lielgabala ratu rāmis...ar diviem riteņiem..tas ir no metāla.... pieaugušie skaļi smejas...kāds kaut ko dzied ...man tā šķiet...es redzu pudeli...zaļu pudeli uz galda malas.......tā ir tukša...tagad es zinu , ka tā ir šampanieša pudele...man to no galda noceļ un iedod krusttēvs Aivars....esmu sajūsmā...ievietojot šampanieša pudeli jau pie manis klēpī esošajā rāmī...esmu ieguvis īstu lielgabalu uz riteņiem...es ar to spēlējos.... esmu priecīgs...nemaz neesmu noguris....neatceros, ka mani kāds būtu ņurcījis pa rokām...atceros, ka no grīdas skatos uz augšu , jo manu uzmanību cenšas piesaistīt izpūrušais krusttēvs...viņam blakus uz ceļa sēž kaut kāda skruļļaina dāma.... viņi visi ir jauni, ļoti jauni...tikai 19 gadi...tikko pēc vidusskolas beigšanas...to es tagad tā izprotu...toreiz 29 gadus atpakaļ 1985 gada janvāris...viņi man bija tikai pieaugušie, kas nesaprotamu iemeslu pēc, pulcējās nelielā dzīvoklītī Jūrmalā... mazā vietiņā ar nosaukumu Kauguri....tā bija sarkana māja...tātad 5 stāvu....jo 9 stāvīgās ir pelēkā krāsā.... vairāk es neko neatceros...... tās ir manas pirmās atmiņas.... es neatceros kā pirmo reizi pateicu mamma vai tētis...vai takūns (traktors).... takūns bija viens no pirmajiem vārdiem, jo mans tēvs pēc vidusskolas, lai uzturētu savu jauno ģimeni, strādāja kolhozā par traktoristu....uz milzīga, dzeltena traktora... es viņu vēlāk saukšu 750 nieks...joprojām īsti nezinu, kas ir 750 ...bija mazāki 350nieki zaļganpelēki.... varbūt tie ir zirgspēki...visticamāk, ka jā.... atceros, ka Tēvs mani mazu bieži ņēma līdzi uz darbu...un es ar viņu visas 8 stundas vizinājos takūnā........ dažkārt vasaras saulē ļoti karstajā kabīnē griezās galva, tad bija jāpasēž ēnā....vienā rokā baltmaizes batons otrā kefīra pudele ar spilgti zaļu no follijas veidotu „korķīti”....īstas pusdienas 
........atceros cik ļoti man patika skaņa, kad spiežot gāzes pedāli... caur motora skursteni paceļot metāla klapīti plūda ārā patīkama , gaiša putnui dziedāšanaio līdzīga skaņa...tāda frfrrrrrr augstā frekvencē....kurai pavadījumu spēlēja melni dažkārt pat ļoti melni dūmi... tas nebija skurstenis, bet gan izpūtējs...kurš līdzīgi vulkānam vienmēr kūpēja........ Traktors, kopš vispār tas tika izdomāts, laikam ir puiku visvairāk zīmētā lieta... tad seko mašīnas, koki un protams, māja un vēlreiz māja......
.... bija pieņemts šad tad aicināt uz mājām fotogrāfu, lai iemūžinātu kaut kādus mirkļus... no tā laika albūmā ir saglabājušās manas bērnības melnbaltās bildes, kurās lūkojoties, lai cik pazīstams Tev Tu pats arī nešķistu...viss ir tik svešs un nesaprotams... iemūžināts mirklis, kurš nekad vairs neatkārtosies...savā ziņā ļoti unikāls.... tieši pašlaik, rakstot par bildēm pirmo reizi atskāru, ka man nav un iespējams nekad nav bijusi neviena fotogrāfija, kurā būtu redzams es kopā ar cilvēku, kurš mani mīlēja vairāk par visu pasaulē, cilvēku, kurš mani dievināja un savās pēdējās dzīves stundās skatījās uz mani, runāja un sauca mani ne manā, bet mana tēva vārdā, mīļo Mārīt.... jā, viņa ir mana vecmamma, jo , lai gan ir pagājuši jau 15 gadi kopš viņas nav...es tā arī neesmu līdz galam noticējis, ka viņas nav vairs blakus..... bet par šo brīnumaino sievieti vārdā Marija, es izstāstīšu vēlāk....
