Pirms kāda laika man sākās depresija.. Paldies Dievam, tā jau ir beigusies. Tāpēc, vairāk vai mazāk šis raksts ir man - atmiņām, bet tomēr, ja spēj tur atrast ko kopīgu ar sevi, būšu iepriecināts..
Kad pazūd spēks...3
Diemžēl nespēju aizmigt, tāpēc rakstu, ja reiz, man nav cilvēka kam savas domas un emocijas izstāstīt, tad vismaz uzrakstot tās, paliks vieglāk. Vienmēr esmu bijis sapņotājs, sapņojis par lietām, par situācijām kuras nekad nebūs, par iespējamiem scenārijiem manai dzīvei un cilvēkiem kurus nekad neiepazīšu. Tas viss man ir licis ļoti noslēgties sevī un pavadīt laiku cerot,..Cerot, ka pienāks šis brīdis, ka kaut daļiņa no tā piepildīsies. Kas, protams, ir mani novedis līdz tam, kur esmu pašlaik.
Tiešām biju cerējis, ka tas viss līdz šim nenonāks, biju prasījis no dzīves ko vairāk, ko gaišāku. Bet pašlaik, man ir sajūta, ka kaut kas manī ir salūzis. Iemīlēties, jau tā ir retums, justies laimīgam, vēl lielāks, bet laika gaitā to visu aizmirst, pierast, nenovērtēt, tāda laikam ir to idiotu daba. Idiotu, jo attapties kad viss jau ir par vēlu un censties ko labot lai tiktu sadragāts vēlreiz ir nožēlojami.
Es nespēju piedot to sev.. Šādos mirkļos zūd vēlme dzīvot, vēlme censties un iet uz priekšu. Lai gan apzinos, ka būs saulainas dienas, tomēr ir brīži, kad pat asaras nebirst, tu iekšēji, vienkārši, jūties miris. Emocijas tevi smacē, ka pat ķermenis nevēlas tām ļauties. Ja cilvēks raud, tas nozīmē, ka viņš jūt. Es nejūtu.. vairs nē, vismaz ne šobrīd.. varbūt ar laiku tas pāraugs sāpēs, dusmās, naidā..
Galvā šaudās milijons domas, dažādas pretrunas, centieni sev iestāstīt, ka nekas jau nav noticis, ka dzīve turpinās un nolaižas rokas.. parādās bezspēks.. Ja es labāk izprastu kas notiek un kā šī dzīve ir iekārtota, es varbūt iegūtu kādu vēlmi atrasties uz šīs planētas.. Es vēlos šo kādam izstāstīt, bet man neviena nav. Man ir tikai papīrs un tinte. Vienīgajam cilvēkam kam rūpu, diemžēl mana sirds neļauj atvērties, jo iespējams, tieši, manas emocijas noliks barjeru visam. Nevēlos lai kādam sāp Izklausos pēc maza pusaudža kuram salauzta sirds, taču tā nav, ir kas vairāk, ir sajūta, ka esi sasniedzis stāvokli kurš ir bijis neatkārtojams, brīnišķīgs, bet tajā pašā laikā tu to pats esi saplosījis un izmetis mēslainē. Vēlāk, cenšoties lauskas salikt atkal kopā, tu savainojies un izjūti šīs pašas sāpes ko izjuta sadragātais objekts.