Atmiņā vēl daži notikumi no padomju laika, no jaunības gadiem, kad no kara jau bijām nedaudz atjēgušies un iemanījušies izdzīvot jaunajos apstākļos. Tas varēja būt ap 1956. gadu, kad strādāju Tālsakaru telefona centrāles Līnijas aparātu zālē Brīvības (toreiz Ļeņina) un Dzirnavu ielas stūrī. Toreiz man darbs bija maiņās un atbildības iecirknis - radioiekārtu apkalpošana. Toreiz televīzija vēl nebija pat bērna autiņos, tāpēc galveno ideoloģisko barību no Maskavas saņēmām pa zemfrekvences radio kanāliem.
Sakariem izmantoja vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1942. gadam izbūvētās stratēģiskās daudzdzīslu kabeļu līnijas Kēnigsberga-Skaudvile-Viļņa - Minska; Skaudvile - Šauļi - Jelgava - Rīga (112x2), Rīga - Salacgrīva -Tallina (63x2) pāru kabelis. Pilnīgi izmantojot 112x2 kabeli, varēja iegūt 4 simpleksus radiotranslācijas kanālus un 164 telefona kanālus.
No Skaudviles puses saņēmām pa 105.pāri no Maskavas - 1. centrālo radioprogrammu, kas skaitījās vissvarīgākā. To pa kabeli no mums saņēma arī radiokomiteja, kur formēja visas Latvijai vajadzīgās radioprogrammas un sūtīja atkal mums, lai padotu pa sakaru kanāliem raidstacijām, rajonu centriem translācijas tīklam u.t.t. Galvenais aprīkojums bija trofeju sakaru tehnika: firmas Siemens zemfrekvences pastiprinātaji, divkanālu blīvēšanas iekārtas kabelim Kaļiningrada- Rīga - Tallina. Vēl dažas vācu armijas lauka tipa iekārtas. Visas pastiprināšanas iekārtas uz lampām, kas arī bija arī savāktas kā trofejas.
Bijām jauni, enerģijas pilni un netrūka mums romantisma un citu jauniem cilvēkiem piemītošu īpašību.
Katru nakti, programmas pārtraukuma laikā bija jāveic zināms radiokanāla kvalitātes parametru kontroles komplekss. Tehniskajam personālam sakaru kanālu apkalpošanai bija savi dienesta sakari. Viens dienesta sakaru kanāls bija visās maģistrāles tīkla stacijās vienmēr pieslēgts skaļrunim. Visi, kas sarunājās bija dzirdami un pats jebkurā laikā varēji pievienoties sarunai. Apmēram kā tagad čatā, tikai neko nerakstījām, bet runājām. Nebija mums niki, bet strādājām , nosaucot savu uzvārdu un tīkla stacijas nummuru. Rīgai tas bija 27. Tāpat kā tagad spokos - ritēja virtuālas sarunas, bet pašu runātāju varējām uzburt tikai iztēlē.
Skaudvilē bija izveidojies vairāku kabeļu maģistrālu krustpunkts un no turienes naktīs komandēja jau minēto radio kanālu profilaktiskās parbaudes. Vienam no Skaudviles inženieriem bija tik skaisti samtaina un neatkārtojama balss, ka katrā sievietē, to dzirdot kautkas ietrīsējās. Arī manā iztēlē viņš drīz kļuva par manu sapņu princi, ar ko gribētos parunāt vēl un vēl. Gāja laiks un priecīgākas vienmēr bija tās naktis, kad maiņā sagadījās strādāt kopā ar savu iedomāto elku.
Kādu dienu priekšnieks saka, ka būšot pie mums viesi - ekskursijā atbraukšot Skaudviles tehniskais personāls un lūdz, lai uz tikšanos atnākam arī mēs, no dežūras brīvās radiomeitenes.
Atnākam norunātā dienā un laikā, nervozi gaidām, kamēr viesiem noformē caurlaides. Un nu jau viņi ir te. Ar acīm mēģinu uzminēt, kurš no vairākiem vīriešiem varētu būt viņš. Sākas iepazīšanās.
AK,vai! Mums katrai radiomeiteni viens pamaza auguma apbružāta izskata puisietis pasniedz pa pusapvītušas rozes ziedam.
...... Rit kārtējais dežūras darbs atkal maiņās, naktīs. Dzirdu skaļrunī saucam 27, 27, 27......
Atbildu pieklājīgi un daru savu darbu. Sapņi izsapņoti.
