15

 649  0

Mans stāsts ir patiess un papildināts ar dažiem ievērojamiem vēstures faktiem.
Tas notika tālajā 1966. gadā, kad daudzi no jums vēl nebija pat dzimuši . Bija pagājuši jau 20 pēckara gadi, daudzi no Sibirijas izsūtījuma paguvuši atgriezties. Materiālais stāvoklis nedaudz uzlabojies. Paslepus klausāmies ārzemju radio, bet uz ārzemēm ceļš slēgts. Pasauli redzēt gribas. Pārvietoties Padomju Savienības teritorijā ierobežojumu nekādu. To izmantoja daudzi - ceļoja gan ar stopiem, vilcieniem, autobusiem, lidmašīnām.
Toreiz strādāju iestādē, ko tagad sauc par Lattelekom. Arodbiedrība bija noorgnizējusi uz vienu sezonu telšu nometni Melnās jūras krastā netālu no pazīstamās kūrortpilsētas Anapas, ciemtā Džemetē.
Kā tur nokļuvām? Tagad daudzi teiks - neiespējami. Daudzi vēl atceras tādu pirmā izlaiduma 22 - vietīgu busiņu, ko saucām par Rafiņu.
Izvietojāmies 18 cilvēki uz puscietajiem sēdekļiem, mantas vidū, brīvjās vietās un visi bijām priecīgā noskaņojumā. Divi šoferīši brauca mainoties, pat neapturot busiņu un pēc divām diennaktīm un vienas dienas bijām galā.(62 st.) Apturējām gan braucienu pāris reizes dienā tīri cilvēcīgu vajadzību spiesti vai pie kāda Ukrainas apnicīgi garā ābeļu dārza, lai ielasītu ceļam karstajā saulē pusizcepušos ābolus.
Ciemats Džemetē bija sovhoza centrs ar vienu garu ielu, veikalu , vienu ēdnīcu un vēl dažiem kantorīšiem. Galvenās ielas braucamā daļa ar cietu segumu , iespējams akmeņogļu izdedžu, gājējiem ietves arī malās, bet bez seguma - pelēkas smiltis. Ar apaviem grūti pa smiltīm staigāt, tāpēc visi gājām basām kājām. Automašīnas braucam manījām reti, bet pa ieliņu visu laiku klīda un gāgināja neskaitāmi zosu bariņi. Nesaprotu kā tie nesjuka kopā un saimnieks varēja atpazīt savējās. Jūra apm. 200 metru attālumā no galvenās ielas un pusceļā uz jūru mūsu teltis.
Mūsu rīcība bija 5 teltis, vienā dzīvoja mūsu komendants ar ģimeni visu vasaru, bet pārējās pa 4 cilvēkiem katrā teltī vienu mēnesi. Pēc mēneša busiņš no Rīgas veda jaunu atpūtnieku grupu, bet atpakaļceļā tos, kuri jau bija atpūtušies un pabijuši te mēnesi. Katrā teltī bija 4 dzelzs gultas ar piederumiem un gultas veļu, galds, 4 krēsli un kāds neliels skapītis.Turpat aiz teltīm bija koka būda - virtuve ar gāzes plītīm un autocisterna ar dzeramo ūdeni un primitīva tualete. Ar dzermo ūdeni skalojāmies pēc sāļā ūdens peldēm jūrā. Tur tāda pat baltu smilšu pludmale 100 km garumā kā Rīgas Jūrmalā. Karstums vēl septembrī, kad bijām mēs, dienas vidū ļoti liels, pludmalē gulējām tikai zem baltu palagu jumtiņiem, ko katru dienu no jauna uzvilkām uz nūjām.
Ciemata pašā galā bija tirgus - pļaviņā salikti tirgus galdi un rīta agrumā līdz ar gaismu sākās tirdzniecība.Tā ilga apm 3 stundas un varēja viegli nogulēt, tad ar ēšanu ne sevišķi, jo ēdnīcas ikdienas taukainā piparu (paprikas) zupa ar savu smaku jau mūs pie durvīm atbaiidīja. Tirgū no vietējiem zeniekiem varēja diezgan lēti nopirkt ļoti labas vīnogas, kartupeļus, ķiplokus un tomātus. Veikalā no produktiem bija piens stikla pudelēs, krējums, diezgan laba pelēka kviešu baltmaize. Mums ēšana toreiz nešķita tik svarīga kā šodien. Vīnogas kartu dienu pirkām 2-3 kg dienā.
Nebraucām uz šejieni, lai katru dienu sustu jūras malā. Uz Anapu katru dienu kursēja autobuss un drīz vien Anapas tūristu birojā nopirkām ceļa zīmes ekskursijai Novorosijska - Soči. Par to nākošajā rakstā.

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Ka-mes-uz-Sociem-braucam-1/687220

Komentāri 15

0/2000

viena no manām vājībām ir vecu* cilvēku stāsti par viņu jaunības gaitām. tos klausos un lasu, cik vien var.

* nav domāts aizskarošā nozīmē.

 6  0 atbildēt

Tolaik cilvēki bija laimīgāki un savadāki! Pats gribētu tajā laika padzīvot! :)

 5  0 atbildēt

Vecmutere stāstija, kā Sočos peldoties, pamanījusi sūdu peldam jūrā.

 5  1 atbildēt

Paldies par interesanto un izglītojošo rakstu!

 4  0 atbildēt

ļOTI LABS RAKSTS 

 4  0 atbildēt

Jauks stāsts, eh, dienvidi, bija laiki.... atcerējos kā Jaltā padzīvojāmies, atmiņas visam mūžam :))  

 1  0 atbildēt

 0  0 atbildēt

Vecie labie laiki... 

 0  0 atbildēt