Iepriekķšējās daļas vari izlasīt
Kā mēs uz Sočiem braucām.
Kā mēs uz Sočiem braucām (1)
Kā mēs uz Sočiem braucām.(2)
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Ka-mes-uz-Sociem-braucam3/687705
Ceļš ļoti līkumots, braukšans ātrums neparasti liels. Braucam vaļējās speciālās automašīnās, sēdvietas pie malējiem bortiem, sēžam ar skatu uz vidu un pāri pretimsēdošo galvām, bez atļaujas kājās piecelties nedrīkst, ja arī auto apstājies. Ceļš vijas kā serpentīns, vietām gar aizas malu un pašaurs, ka grūti pat divām mašīnām apmainīties. Auto pietur aizas malā, gide saka, ka aizu sauc ,,proščai rodina''(ardievu,dzimtene), nu pie viena borta sēdošie drīkst piecelties kājās un palūkoties lejup, tad to drīkst darīt pie otra borta sēdošie. Patiesībā laikam to aizu sauc savādāk, bet ,,proščai rodina'' ir tikai aizas iesauka un mazs gidu jociņš.
Bīstamākie ceļa serpentīna līkloči jau palikuši aiz muguras, nonākam pie slavenākā Grūzijas (Abhāzijas) augstkalnu ezera.(Tagad lasu tīmeklī, ka ceļš sen iztaisnots un uzlabots).
Kā teica viens asprātis, ka mūsu Gaiziņš esot kā bērna šļupsti).
Ricas ezers (Ritsa) (dziļums – līdz pat 116 m, platība – 1,4 km2..Ezers ieskauts kalnos, kuru augstums ir 2200 līdz 3500 m virs jūras līmeņa. Pats ezers ap 900 m. virs jūrs līmeņa. Ezerā ietek vairākas kalnu upītes, iztek viena. Domā, ka ezers radies pirms apm. 1000 gadiem, kad sašķēlies kalns (Pšegišva) un aizsprostojis ceļu lielākajai no upītēm (Lachipse).
Skaistums bija neaprakstāms.Ūdens dzidri zils. Tā krāsa atkarībā no gada laika vizuāli mainoties. Dažreiz tas esot dzidri zaļš. Te mums dots laiks kādu stundiņu izjust un budīt dabu. Kā lielu noslēpumu gide mums pasaka, ka tur tālumā, pretējā krastā esot Staļina vasarnīca, viss esot saglabāts kā Staļina dzīves laikā, bet esot apsardze un pat tuvumā nevienu nelaižot, lai neviens no grupas uz to pusi neiedomājas iet.( Staļins nomira 1953. g.).
Tagad atradu ziņas tīmeklī, ka vēlāk daudzus gadus esot bijis minētais vasarnīcu komplekss pieejms tūristiem, bet no 2012.g. vasaras ar Abhāzijas prezidenta lēmumu visas Staļina laika celtnes apmeklētājiem liegtas.(Abhāzija ir valstisks veidojums Kaukāzā - interesnts formulējums Vikipēdijā).
Savas vecās pabalējušās melnbaltās fotogrāfijas pat nepievienošu, jo nav redzams tas skaistums, kāds patiesībā tur ir . Tagad pieejamas krāsainās, tās ataino īstenību patiesāk. Toreiz tur nebija lieli ļaužu bari, ne skaļas mūzikas, ne šašliku, bet ko ēdmu tirgoja. Baudījām dabu, daži nopeldējās dzidrajā ūdeni, pārējie noskalojām ceļa putekļus.
Atpakaļceļā apskatām Zilo ezeru - mazu un ļoti dziļu. Ūdens tur vienmēr tīrs un dzidrs, jo nekad neaugot neviens ūdensaugs un aļģes. Padzeramies un noskalojam sejas, jo pēc senas teikas sejai jākļust skaistākai pēc mazgāšanas. Visi kļuvuši maķenīt skaistāki, dodamies tālāk.Vēl piebraucam pie dažiem skaistiem kalnu ūdenskritumiem. Visur ūdens ir ļoti tīrs un var droši dzert. Jau esam gandrīz lejā, braucam pa tiltu pāri straujai kalnu upei , mūs aptur milicis. Vīņš lūdz mūsu vīriešus nedaudz palīgā, kamēr atbrauks cita palīdzība. Redzam upē avāriju - guļ upē ar riteņiem gaisā vecais Moskvičs, 4 pasažieri - visi beigti, jāpalīdz izvilkt asiņainos līķus. Jūtam, ka mūsu vīrieši nav psiholoģiski tam gatavi. Vienīgā izeja, vīra somā ir pie ezera nopirktā armēņu konjaka pudele, korķējam to vaļā, katram pa glāzei un nu palīgi sagatavoti. Upe sekla, akmeņaina, ļoti strauja un tamdēļ esot ātri jārīkojas, jo straume varot ļīķus aiznest tālāk, kur upe atkal plūst caur stāvām klintīm un tu nebūs iespējams piekļūt. Neaizmirstiet, ka mobilo telefonu mums vēl ilgi nebija, kā izsaukt glābējus? Drīz jau ieradās arī vietējie glābēji, mums tas bija šoks visai atlikušajai dienai. Tad gan padomāju, ka nekur nav tik labi kā mājās.
Iespaidi no redzētā palikuši uz visu mūžu. Varbūt tāpec, ka tie bija pirmie šādi ceļojumi.
