Iepriekķšējās daļas vari izlasīt
Kā mēs uz Sočiem braucām.
Kā mēs uz Sočiem braucām (1)
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Ka-mes-uz-Sociem-braucam2/687382
Sočos nokļūstam vakarā. Spēlē pūtēju orķestris kamēr visi tūristi nokāpj krastā.
Mūs jau sagaida pavadoņi un pavada uz naktsmītnēm pa privātmājām. Ejam kājām, jo tas nav tālu, tepat apm. 11-15 minūšu gājienā no ostas. Par naktsmītni jāmaksā pašiem, jo tas neietilpst Anapā nopirktajā ceļazīmē.
Mūs četrus izvieto vienā istabā, bet gultas trīs. Cena nav dārga, liekas 2 rubļi par nakti no katra cilvēka. Saimnieki laipni, bet izbrīnīti, ka nevēlos gulēt vienā gultā ar vīru vai bērnu. Bijām par šādiem gājieniem jau brīdināti, tāpēc lūdzu vēl vienu guļasvietu. Atnesa drīz arī vienu sliekamo gultiņu dēlam. To spratām, ka tas bija mēģinājums ietaupīt uz gultas veļu. Bijām diezgan saguruši, gribējās izgulēties.
Saimnieki saka, ka esot gruzīni, krievu valodā runā ar akcentu. Uzzinājuši, ka mēs no Latvijas tūdaļ pasūdzējās par sliktiem laikiem un, ka Soči faktiski piederot Grūzijai, bet krievi pievienojuši sev. Mēs viņu valsts vēsturi nepārzinājām un vienīgi viņus līdzjutīgi uzklausījām.
Tagad, rakstot rakstu, atceros labi šo sarunu un nolēmu tīmeklī pameklēt atbildi.
Neesmu vēsturniece, tāpēc par gruzīnu-krievu-osetīnu-abhāziešu mūžīgajiem konfliktiem pagaidām sava sprieduma nav, jo cik rakstu, tik patiesību un versiju.
Meklēju par Sočiem un atradu dažas skopas ziņas:
1801. gadā notika Gruzijas iekļaušana Krievijas impērijā, Abhāzija, tajā skaitā arī Soči, atradās Kutaisi guberņas sastāvā. Impēriskā vara īstenoja rusifikācijas politiku, aizliedza dievkalpojumus gruzīnu valodā, piejūras rajonos izmitināja lielu skaitu krievu kolonistu.
Pēc Krievijas impērijas sabrukuma tika pasludināta Gruzijas Republikas neatkarība, un tās teritorijā ietilpa arī Abhāzija.
1921. gadā boļševistiskā Krievija okupēja Gruziju un likvidēja tās neatkarību.
1925. gadā boļševiki izveidoja tā saukto Abhāzijas Padomju Sociālistisko Republiku (APSR), no kuras atdalīja reģionu ap Sočiem, pievienojot to Krievijai. Vēlāk APSR ar autonomijas statusu iekļāva Gruzijas PSR sastāvā.
Neatkarību Gruzija atguva pēc PSRS sabrukuma, atjaunojot Gruzijas demokrātiskās republikas konstitūciju, pēc kuras Abhāzija ir Gruzijas neatņemama sastāvdaļa bez jebkādas autonomijas.
Secinājumus var izdarīt katrs pats.
Pēc labi izgulētas nakts esam atkal žirgti un modri. Mums jau ierodas pakaļ iepriekšējās dienas pavadone, kas savāc vakarā izmitinātos ļaudis vienkop. Uzskatu, ka labi atstrādāta apkalpošana. Autobuss ar gidu mūs jau gaida - paredzēta standartekskursija ar fotografēšanos Soču ievērojamākās vietās, tad brauksim uz kalnu - Lielo Ahunu.
Dienas gaismā nu redzu šos PSRS subtropus - pirmo reizi mūžā ieraugu palmas.
Ekskursija patiešām kā standartekskursija - skatāmies pa labi, skatāmies pa kreisi, neatpaliekam, fotografējamies, bukletus, atklātnes var nopirkt, vai visi ir autobusā........pieved arī pie publiskām (vārda pilnā nozīmē) bezūdens tualetēm. Vecākā paaudze vēl droši vien tādas atceras pie visām mūsu dzelzceļa stacijām. Tagad te Spokos raksta par izgudrotām durvju ierīcēm, nu varēšot durvis ar kāju virināt, lai ar rokām nepieskartos baciļu miljoniem. Vai savu imunitāti esam jau zaudējuši? Mēs izbraukājām tālus ceļus, neatceros, ka kāds būtu bacili saķēris.
Brīdinājumi nav bez pamata, jo šādas standartekskursijas notiek vairākām grupām, vienlaicīgi, cilvēki grupā sveši, savējie bijām tikai 7 cilvēki , pazaudēt gidu diezgan riskanti. Viss rit kā ieplānots, temps varēja būt mazliet lēnāks.
Nu uz kalnu Lielais Ahuns. Tas ir 663 m virs jūras līmeņa. Pirmo reizi būšu tik augstu. Jūtu, ka kalnā gaida vēl kāds jauns notikums, par ko jau dzirdu runājam ekskursantus.
Sākam ceļojumu uz kalnu busiņā. Braucam bez pieturvietām. Ceļš dzīz vien pagriežas no jūras uz zemes iekšieni kalnup. Tas iet līču-loču, braukšanas ātrums man šķiet par lielu, bet līdzi jātur. Drīz esam kalna virsotnē. Pirmais, ko sajutu - patīkama dūmu un ceptas gaļas smarža. Mans kārtējais pārsteigums - pirmo reizi mūžā redzu šašliku cepam.
Te ir liels paaugsts skatu tornis, celts 1935. gadā. Kāpjam vispirms skatu tornī. Iznākot uz augšējās platformas jutāmies pārsteigti, jo garām peld balti gubu mākoņi un tos var it kā ar roku pataustīt. Te pirmo reizi manam dēliņam uznāca bailes līdz raudienam un viņš nebija pierunājams pienākt pie ārējās barjēras, tāpēc driz vien dodamies lejā.
Baudījām šašliku pirmo reizi. To cepa gruzīni no marinētas jēra gaļas, apslacīja arī ar vietējo vīnogu vīnu. Garša laba, gabali palieli, sulīgi, vidū nedaudz neizcepti, bet tas mūsu apetītes nemazināja. Bija teiciens: ja neesi bijis Ahuna kalnā un ēdis šašliku- neesi bijis Sočos. Drīz vien dodamies atpakaļ uz Sočiem. Naktī labi jāatpūšas, jo rīt garāks brauciens kalnos - uz Ritsas ezeru.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Ka-mes-uz-Sociem-braucam4/687846
