Labdien!
Es gribētu padalīties savā pieredzē kā ir dzīvot ar akmeni vēderā, kurš, man nezinot, ir “mīlēts un lolots” vairākus gadus man to pat nenojaušot, ka viņš tur ir. Jeb precīzāk sakot, žultsakmeņu slimību. Ja nu kādam interesē un liekas saistošs mans stāsts?
Vispirms jau laikam jāsāk ar stāstu kā es vispār nonācu līdz šādai diagnozei. Ilgu laiku, nu aptuveni pāris mēnešus, sūdzējos savam ārstam, ka neizskaidrojami sāp vēders. Mans ārsts nevarēja atrast šo sāpju cēloni. Aizsūtīja mani uz asins analīzēm, analīzes normās. Ņēma analīzes uz dažādiem vīrusiem. Visi negatīvi. Četras reizes pa šiem pāris mēnešiem braucu naktī uz slimnīcu ar savām neizskaidrojamajām vēdersāpēm. Izgāju dažādas pārbaudes un viss bija kārtībā. Un bija palicis pēdējais, vēdera ultrasonogrāfija. Jāatzīst, ka ultrasonogrāfija ir visai nepatīkams process. Pat nedaudz sāpīgs. Esmu pilnībā relaksēts cilvēks uz kušetes līdz man paziņo jaunumu, ka manī mājo viens varen milzīgs akmens. (2 cm un 2 mm). Kopš tās dienas mana dzīve sagriezās kājām gaisā, ja negribēju nonākt pēc neilga laika zem skalpeļa. Akmeņu vedošanos žultspūslī sauc par žultsakmeņiem.
Kas ir žultspūslis un kas tie tādi akmeņi? Pēc šīs diagnozes uzstādīšanas man gribot vai negribot nācās izpētīt visu, kas saistās ar šo slimību. No anatomijas stundām skolas laikos visi zinām, ka cilvēkiem ir aknas. Aknas ražo žulti, kura ir nepieciešama, lai sašķeltu taukus, kurus mēs uzņemam ar uzturu. Kad mēs paēdam, no žultspūšļa (fotogrāfijā zaļais), kurš kalpo kā žults noliktava, iztek žults un šķeļ taukus no uztura. Aknas ražo žulti un tā uzkrājas žultspūslī. Kad vajag, tas izdala žulti. Un vispār ir ļoti interesants fakts, izrādās žultspūslim ir pašam savas smadzenes un viņš zin cik lielu žults daudzumu vajadzēs izdalīt, ja tu apēd torti un cik daudz jāizdala, ja tu apēd banānu.
Žultsakmeņi rodas no visa kaut kā. Un tā ir ļoti, ļoti pasaulē izplatīta slimība. Izpētīju statistiku un vai jūs spējat iedomāties, ka Amerikā gada laikā diagnosticē 700’000 cilvēkiem žultsakmeņus. Vācijā. 190 000 cilvēkiem gadā tiek izņemts žultspūslis. 142 000 cilvēkiem Zviedrijā gada laikā.
Tie rodas no visa kaut kā. Ja pa maz tiek uzņemts šķidrums, neregulāra ēšana un galu galā iedzimtība, kas arī ir manā gadījumā. Starp citu, profilakse ir regulāri ēst, jo ir vajadzīgs lai žults iztek. Sabiezējot žultij arī var rasties akmeņi.
Kā tas izskatās dzīvē fotogrāfiju es nepievienošu, jo tad šim rakstam būtu jānokļūst sadaļā šoks. 
bet arī animētajā attēlā var redzēt kā tas izskatās, kad žultspūslim ir iekšā akmeņi, kas izskatās pēc dzintara gabaliņiem. Tie var svārstīties no smilšu graudiņa izmēram līdz golfa bumbiņas lielumam. Mans dārgums ar saviem 2 cm skaitās liels.
Cilvēkiem, kuriem akmentiņi ir smilšu grauda lielumā piedzīvo nepatīkamas lēkmes, kuras var provocēt trekni ēdieni. Un cik atbalsta grupā cilvēki ir teikuši, sāp vēl trakāk nekā laist bērnu pasaulē, vai izdurt rokai cauri naglu. Mans dārgums guļ mierīgs daudz maz, ceru līdz operācijai (kas būs nākamā gada pavasarī) izvilkt bez lēkmēm.
Teikšu godīgi, ka dzīve ir sagriezusies pilnībā kājām gaisā, kopš diagnozes uzstādīšanas. Biju cilvēks, kuram patika iedzert pa brīvdienām kādu aliņu, uzkūpināt cigareti un pieēsties burgerus un kebabus. Mans ķirurgs stingri uzstādīja, ka nedrīkstu ēst neko ceptu, treknu, žāvētu, kūpinātu, vītinātu, asu. Nekāds alkohols un cigaretes.
Nu neko darīt, iedzert kokčas un uzkūpināt bija jāmet pie malas. Cigarešu kūpināšanu uzsāku atmest mēnesi pirms diagnozes uzstādīšanas. Bet godīgi sakot, tas ir mans labākais lēmums manā mūžā. Neaiziet vairs nauda tik daudz uz neveselīgiem paradumiem. Protams, ka gribētos kādu aliņu, bet nedrīkst.
Protams, ka mans mīļākais ēdiens bija burgeri, čipsi un picas. Jā, BIJA. 
vairāk nedrīkstu to visu ēst un bija jāsāk lasīt par veselīgu ēšanu, jāmācās pareizi sakošļāt barība un īsi sakot jāpārstāj audzēt akmentiņu vēl lielāku. Čipsus aizstāju ar mājās pagatavojamiem čipsiem bez eļļas, burgerus aizstāju ar veselīgām zupām.
Sajūta ir mainījusies. Slimība mani piespieda pie sienas un lika man iemainīt neveselīgo dzīvesveidu pret veselīgu. Jūtos pavisam kā cits cilvēks. Ir vairāk enerģijas. Bišķi ātrāk funkcionē smadzenes. Vairāk dzīvesprieka. Smarža un garša ir atgriezusies un nav vairs notrulināta ar tabaku.
Viena no galvenajām lietām, kas man bija jāievēro ir regulāra ēšana. Obligāti jāievēro piecas maltītes dienā vienā un tajā pašā laikā. Ir sanācis ne mazums amizantu situāciju ar šo saistībā. Piemēram, esot izbraukumā ar mašīnu vakarā kaut kur tālāk, iepriekšējā dienā jau zinu kur, kad un cikos man būs jāēd. Nozvana signāls un man jāstājas ceļa malā ar avarejkām un jāizliek trijstūris tikai lai paēstu.
Man publiskajās ēdnīcās nav ko darīt, jo viss ir pārsvarā cepts vai peld eļļā. Ja esmu kaut kur pilsētà Ieeju veikalā, nopērku tomātus un gurķus, nomazgāju apsēžos kādā krēslā samizoju, sataisu salātus un apēdu. velta jau cilvēki domīgus skatienus ar izteiksmi wtf sēž RIMI un mizo gurķus.
Tāda lūk dzīve cilvēkiem, kuri sev iekšā nēsā dārgumus. Var jau nodzīvot visu dzīvi pat nezinot, ka viņi ir, bet ja taisa operāciju tad ņem ārā visu žultspūsli, nevis tik akmentiņus. Kā ir pēc tam dzīvot bez orgāna - nezinu kā būs man.
Sāku lasīt un nodomāju, ka tas ir kāds mistikas sadaļas šausmu raksts, tomēr nē - kāda cilvēka likteņstāsts. Tikai visu šo lasot atkal atcerējos, ka man pirms 20 gadiem Linezera slimnīcā izoperēja žultspūsli ar akmeni iekšā, vēl lielaku. Man tas ''dārgakmens'' bija 2,5 cm liels un nekustīgi gulēja žultspūslī, mani netraucējot.
Speciālisti saka, ka trešdaļai cilvēku pēc 50 gadiem ir žultsakmeņi, tikai daudzi to nejūt un nezinot nodzīvo līdz mūža beigām un to atklāj tikai līķa sekcijā, ja tādu taisa. Sāpes radot gvk akmeņu kustība. Manējo ieraudzīja nejauši ar sonogrāfiju pavisam citu vainu meklējot. Operēt bija mana izvēle, jo man tas bija nekustīgs un sāpes neradīja. Tomēr ārsti iesaka operēt visiem, jo neviens nekad nevar zināt, vai akmens nesāks kustēties un tad pat varot žūltspūsli pārplēst. Acīmredzot, raksta autoram akmens traucē un pat ļoti.
Iespējams, ka pa šiem gadiem operācijas metodes ir vēl uzlabotas, bet mani operēja ar laparoskopisko metodi pie pilnas narkozes - tikai divi apm. 1 cm griezumi un trešais pie nabas mazliet lielāks. Griezuma vietās ievada instrumentus un pa nabas griezumu izvelk ārā atgriezto žultspūsli ar akmeni iekšā. Sen jau vairs griezuma vietas nav ieraugāmas. Otrā dienā ķirurgs atnesa akmeni plastmasas maisiņā, lai atdotu manu dārgakmeni man. Teica, ka viņa praksē tas esot lielākais eksemplārs, bet esot arī lielāki.
Varu ēst gan ceptu gan vārītu, liesu un treknu, man nekāda diēta tāpēc nav vajadzīga. Par smēķēšanu un alkoholu gan nezinu, jo neesmu nekad smēkējusi un alkoholu praktisku nelietoju.
Pirms operācijas man ķirurgs plaši visu to anatomiju zīmēja uz papīra un stāstīja. Teica, ka parasti pēc žultspūšļa izgriešanas, paplašinās dabīgā ceļā žultsvads un uzņemas visas izgrieztā žultspūšla funkcijas. Man tā laikam ir, jo nekādu traucējumu nav.
Rakstu to visu tāpēc, ka rakstu lasa daudzi un te viss tik biedējoši aprakstīts, ka pat ultrasonogrāfiskā apskate ir sāpīga. Uztversim visu ar mieru un nebaidīsim citus!
Traki, traki, sports arī ir ļoti svarīgs, ja ēdi visu to miskasti un pīpēji, tad nav nekāds brīnums.
viss vienkārši--sīka operācija un žultsakmeņi pazūd ar visiem akmeņiem..sekas??nekādas !!
ēšanas ierobežojumi?? nekā sevišķa..tā kā nav ko ņaudēt ..
