Sāku lasīt un nodomāju, ka tas ir kāds mistikas sadaļas šausmu raksts, tomēr nē - kāda cilvēka likteņstāsts. Tikai visu šo lasot atkal atcerējos, ka man pirms 20 gadiem Linezera slimnīcā izoperēja žultspūsli ar akmeni iekšā, vēl lielaku. Man tas ''dārgakmens'' bija 2,5 cm liels un nekustīgi gulēja žultspūslī, mani netraucējot.
Speciālisti saka, ka trešdaļai cilvēku pēc 50 gadiem ir žultsakmeņi, tikai daudzi to nejūt un nezinot nodzīvo līdz mūža beigām un to atklāj tikai līķa sekcijā, ja tādu taisa. Sāpes radot gvk akmeņu kustība. Manējo ieraudzīja nejauši ar sonogrāfiju pavisam citu vainu meklējot. Operēt bija mana izvēle, jo man tas bija nekustīgs un sāpes neradīja. Tomēr ārsti iesaka operēt visiem, jo neviens nekad nevar zināt, vai akmens nesāks kustēties un tad pat varot žūltspūsli pārplēst. Acīmredzot, raksta autoram akmens traucē un pat ļoti.
Iespējams, ka pa šiem gadiem operācijas metodes ir vēl uzlabotas, bet mani operēja ar laparoskopisko metodi pie pilnas narkozes - tikai divi apm. 1 cm griezumi un trešais pie nabas mazliet lielāks. Griezuma vietās ievada instrumentus un pa nabas griezumu izvelk ārā atgriezto žultspūsli ar akmeni iekšā. Sen jau vairs griezuma vietas nav ieraugāmas. Otrā dienā ķirurgs atnesa akmeni plastmasas maisiņā, lai atdotu manu dārgakmeni man. Teica, ka viņa praksē tas esot lielākais eksemplārs, bet esot arī lielāki.
Varu ēst gan ceptu gan vārītu, liesu un treknu, man nekāda diēta tāpēc nav vajadzīga. Par smēķēšanu un alkoholu gan nezinu, jo neesmu nekad smēkējusi un alkoholu praktisku nelietoju.
Pirms operācijas man ķirurgs plaši visu to anatomiju zīmēja uz papīra un stāstīja. Teica, ka parasti pēc žultspūšļa izgriešanas, paplašinās dabīgā ceļā žultsvads un uzņemas visas izgrieztā žultspūšla funkcijas. Man tā laikam ir, jo nekādu traucējumu nav.
Rakstu to visu tāpēc, ka rakstu lasa daudzi un te viss tik biedējoši aprakstīts, ka pat ultrasonogrāfiskā apskate ir sāpīga. Uztversim visu ar mieru un nebaidīsim citus!