Man pusaudžu gados bija līdzīgi.
Es ļoti bieži mainīju skolas dzīvesvietu maiņu dēļ. Līdz 6.klasei viss bija ok,bet tad vecāki izšķīrās un mēs ar mammu pārcēlāmies uz Jelgavu. Protams,sāku iet Jelgavas skolā. Tur mani aiz muguras aprunāja,bet sejā it kā īsti neko neteica,tikai nerunāja ar mani. Man 26 cilv.barā bija tikai 1 draudzene. Pagāja gads un bija jamaina skola. Es aizgāju uz Spīdolas ģimnāziju,mana draudzene arī. Elle,kas ilga līdz pat 10.klasei,sākās. Es tā arī neesmu sapratusi,kādēļ. Es viņām pat neko nebiju paspējusi pateikt ,kur nu vēl nodarīt,jo...jau 1.septembrī draudzene redzēja kā klasesbiedrene mani nosauca par losi. Par ko? Par to,ka esmu īsa? Bet tas taču nav pamatojums. Lai nu kā,bet tas viss man pamatīgi iedragāja pašapziņu+vēl pusaudžu vecums,kad visu uztver saasināti+daļēji vecāku šķiršanās izraisīja manī laut ko līdzīgu depresijai. Gribēju iet pie skolas sociālās pedagoģes,bet bija kauns,jo mani katru dienu aizskāra,pazemoja,aprunāja,atklāti noņirdza un visādi citādi centās ieskaidrot,ka esmu sūds. Patiecoties tam,man bija zema pašapziņa,vairs nebija drosmes u.tml. es sevi vairs nepazinu. Pabeidzām 9.klasi un es cerēju,ka vismaz vidusskolā tās kazas ar mani nemācīsies. Ha ha ha. Tieši abas lielākās pāri darītājas arī bija manā klasē,taču labākā draudzene- paralelklasē ar citu novirzienu.
Bet laikam jau viņas bija paaugušās vai kas,jo vairs neapbižoja,un viena pat ieminējās ,ka viņa tad esot bijusi stulba. Haha. Beidzot pieleca. Lai nu kā,priecājos,ka tas ir galā,tikai žēl par to,ka sabojāja manus pusaudžu gadus,kuriem bija jābūt prieka pilniem,nevis melanholijas,asaru,depresijas un vientulības nomāktiem.