Daudzi varbūt nesapratīs, vai nosodīs, bet tam ko rakstīšu ir pamatojošs iemesls.
vienu dienu viss bija labi, gāju uz skolu meklēdams darbu, un dzīvojot uz vecāku atbalstu, un vienu dienu man pasaka ka vairs nedos naudu, es sāku krist panikā! Bet es vaicāju un cenšos uzzināt iemeslu kādēļ, un tajā brīdi man pasaka ka negrib maksāt, un burtiski atstā bez ēdiena un naudas...tad es nedomājot aizeju uz mājām un paņemu visus iekrājumus, iekrājumos ir kādi 500 EUR, bet es zināju ka tie man pietiks uz pāris mēnešiem, tāpēc es sāku meklēt darbu un neapmeklēju skolu. Gāju caur visiem sludinājumiem kā nelabais, meklēju arī citās pilsētās, bet tur mani arī nekur neņēma, un sāku krist depresijā. Kad mēnesis pagājis, nauda ir vien tikai kādi 300 eur, saprotu kā pēc pāris mēnešiem es būšu uz ielas, jo nav neviena cilvēka kuram nebūtu vienalga pa mani...sapratu ka visi mani ir pametuši , un nolikuši likteņa varā.
Tik ļoti vēlos darīt un nepalikt uz ielas, bet neviens nedod iespējas, neviens nepalīdz, jo pašam nav nekā lai tiktu augšā, tāpēc es paņēmu pēdējo naudu, un sapirku ļoti daudz zāles, 5as paciņas...un 6 ja nu nepietiks, izdzēru visas zāles uzreiz un cerēju ka tagad aizmigšu uz visiem laikiem un vairs nekad nepiecelšos. Bet pagāja 5as stundas un nekas nenotiek, cerēju no visas sirds ka tas notiks.
Gribu prasīt ar kādiem medikamentiem to var izdarīt, bet neprasu, gribu nomirt un vairs nebūt, bet nevaru, kas mani tur pie dzīvības ja reiz visiem ir vienalga, varbūt pēc kāda laiciņa jūs ziņās redzēsiet mani, kad mani ved uz morgu, un pie mana kapa neviens nestāvēs.
Latvijas dzīve pat spēj novest pie šī, tu negribi to darīt, bet tava bezpalīdzīgā situācija aptumšo tavu prātu un tu esi tumsā, un redzi tikai vienu izeju.
p.s zinu ka būs daudz kritiķi un teicēji ka dzīvē jācīnās, bet varat necensties ja nezinat ne mani, ne tam kam eju cauri !