Ir 3.00 naktī, es šobrīd atrodos Londonas centrā, uz ielas. Man apkārt svilpo dzestrs vējš, ceļmalas pilda atkritumu mākoņi un šur tur skaļos baros pārvietojas piedzērušies britu jaunieši. Tās visas ir zīmes, ka šonakt Londonā notikusi kārtējā brīvdienu ballīte. Par šīm ballītēm un to vulgāro dabu jau iepriekš biju dzirdējis, taču šoreiz arī es biju viens no upuriem.
Sāksim no sākuma, apmeklēt Londonu bija spontāns lēmums. Viens no maniem bērnības labākajiem draugiem Roberts ir ērti iekārtojies dzīvei Londonā. Kārtējo gadu viņš izsūtīja ielūgumus uz savu Dzimšanas dienu un kā katru gadu jau grasījos rakstīt atbildi – netieku, daudz darba, vēlētos būt tur, bet tad pats pieķēru sevi pie šīs domas absurduma. Skaļi sev atgādināju, ka šoreiz viss ir citādi. Man ir brīvs laiks, mani “nespiež finanses”, gluži pretēji – laiks kādam piedzīvojumam!
Tā nu es nopirku biļetes pirms atbildēju draugam, ka tieku un būšu. Pārsteidzoši, viņš to uztvēra pavisam mierīgi ar vārdiem: “Labi, sagatavojies gada labākajai ballītei!” Atlikušo nedēļu pirms došanās uz Londonu, es veltīju darbam, lai vēl vairāk nodrošinātos, ka esmu gatavs jebkādiem tēriņiem. Kā nekā Londona ir viena no dārgākajām vietām, un mans draugs, teiksim tā, viņš zina, kā naudu likt lietā, lai labi pavadītu laiku.
Ierodoties Londonā, mani pārņēma pazemīgas izjūtas. Visa pilsēta šķiet kā milzīga, pārdomāta mašīna, lai radītu naudu, tērētu naudu un atkal vēl vairāk pelnītu un tērētu. Parasti tas mani ir nedaudz biedējis, jo pat apkopējs šeit pelna un tērē vairāk, kā Latvijā uzņēmuma direktors. Bet šoreiz apzināti varēju cīnīties ar šo bijību. Un tā, satiekoties ar Robertu un viņa draugiem, uzreiz gājām uz restorānu augstceltnē ar skatu uz Londonas centru. Vakariņu laikā Robis dalījās ar stāstiem par piedzīvojumiem Londonā un es centos neatpalikt – atgādināju par latviešu daiļavām un padalījos ar saviem jaunākajiem piedzīvojumiem. Robis smaidot atzina, ka mājās tomēr ir visforšākās meitenes, taču apsolīja nākamajās dienās parādīt uz ko ir spējīga Londonas naktsdzīve. Lai notiek! Pirms došanās ielās, tā kā Roberta dzimšanas diena vēl nebija pienākusi, uzstāju, ka samaksāšu rēķinu.
Nākamās dienas īpašās detaļās atstāstīt nespēju. Manā galvā virmoja vienādas daļas adrenalīna, alkohola radīta pozitīvisma, pārsteiguma par redzēto, un vēlme katru momentu piedzīvot atkal un atkal. Zinu, ka pēc restorāna devāmies uz “chill out” klubu ar garšīgākajiem Mohito kādus esmu dzēris. Atceros, ka aizrautīgi runājoties ar vietējiem draugiem jau atradāmies naktskluba priekštelpā. Miglaini atminos, ka dejoju ar meitenēm, uzsaucu visiem šotus, personīgi pateicu dīdžejam, ka mīlu viņa mūziku. No nākamās dienas atceros rītu drauga dzīvoklī, kas acīmredzot bija cietis no iepriekšējā vakara afterparty. Jutos vēl tuvāks ar vietējo draugu kompāniju. Nākamajā dienā atkārtojām iepriekšējo scenāriju, vēl trakāk un skaļāk. Nedēļas nogales kulminācija bija pašas Dzimšanas dienas svinības ar mājas ballīti. Par laimi man vairs nebija jāiepazīstas ar viesiem, jo lielāko daļu jau zināju no iepriekšējo dienu pasākumiem.
Arī pēdējo dienu pavadījām līdzīgā manierē, taču šoreiz man bija iespēja izrauties no kompānijas uz pāris stundām. Iemesls bija meitene, ar kuru biju dejojis jau pirmajā vakarā, taču tikai Dzimšanas dienas svinībās saņēmos viņu uzrunāt. Nezinu, kā man tas izdevās, taču šeit nu mēs bijām. Es un Michelle. Es latvietis, kas ar akcentu runāja angliski. Michelle, kura bija 22 gadus jauna, turīga angļa meita, kas vēl meklē savu dzīves jēgu, taču teicami prot izklaidēties. Viņas brūnā āda kontrastēja ar perfekti balto smaidu, un jaukākais viņas ieradums bija dzīvīgi smieties un tad, it kā sakautrējoties par savu emociju tiešo izpausmi, piemīlīgi piekārtot matus un ieskatīties acīs. Lai gan šajā brīdī biju pilnībā iemīlējies, es tomēr sapratu, ka šis skatiens meitenei ļaus lauzt simtiem sirdis nākamo gadu laikā. Vakara turpinājums tika pavadīts ļoti labi, iepazīstot vēl vienu Londonas dzīves daļu, ko nebiju cerējis iepazīt, taču šis bija mans pēdējais vakars Londonā, tāpēc negribot šī harmonija bija jāpārtrauc. Ātri saģērbos un apsolīju drīzumā atkal braukt ciemos. Nezinu, cik viņai šis teikums šķita patiess, nezinu, cik man šķita reāli, ka viņa mani vēl gaidīs, ja ieradīšos vēlreiz. Taču sev apsolīju vismaz mēģināt.
Kārtojot mantas pēdējā dienā, sagādāju sev lielu pārsteigumu. Bāc… Sasodīts… Un vēl rupjāk varētu izteikties! Esmu netīšām nopircis lidmašīnas biļetes uz Rīgu mēnesi vēlāk, nekā vajadzēja. Viens no draugiem teica, ka viņam arī tā gandrīz ir sanācis. Tāda ir Ryanair sistēma. Respektīvi situācija ir tāda, kad Ryanair mājaslapā rezervē vietu lidojumam var izvēlēties sev vajadzīgos datumus, bet mājupceļš automātiski tiek piedāvāts nākamajā mēnesī. Manuprāt, Rynair ir izveidojuši šo neveiksmīgo programmu savtīgu iemeslu vadīti, tādā veidā klientam tiek sajaukta galva. Rīt man jālido mājās, bet diemžēl vairs nav nopērkamas nevienas biļetes uz Latviju. Šajā brīdī, būdams jautrā prātā, kopā ar draugiem, kas rīt lido uz Maroku, izdomāju būt spontāns un apskatījos vai var nopirkt biļeti lidojumam kopā ar viņiem. Kāda sagadīšanās, uz šo silto Āfrikas zemi, bija iespējams nopirkt biļetes!!! Es to, nevilcinādamies izdarīju. Saistībā ar to, ka man nav līdzi ne šorti ne saules brilles, bet Marokā ir ap trīsdesmit grādiem karsts, šis varētu būt interesants un diezgan aizraujošs piedzīvojums. Lai notiek!
Tā kā mana lidmašīna izlidoja agri no rīta, tad kavēties ar draugiem bārā nevarēju pārāk ilgi. Iedzērām pāris dzērienus, pāris šotus, pateicos par viesmīlību un atkārtoju solījumu, ko devu Michelle – es būšu atpakaļ! Tā nu es devos uz viesnīcu pēc mantām, un tad meklēt taksi.
Tā nu es nonācu uz ielas 3.00 naktī, visapkārt pazīmes no kārtējās Londonas ballītes, pirmā iespēja man galvā apkopot domas par piedzīvoto. Neskatoties uz fantastiski pavadīto laiku, biju kļuvis par vienu no neskaitāmajiem Londonas ballīšu upuriem, kas dodoties prom jau plāno, kad varēs atgriezties.Lasi vēl par maniem piedzīvojumiem manā blogā
