Līdzās plauktā stāv pēdējā latviski izdotā Frederika Beigbedera grāmata, kuru jau drīz pēc tās parādīšanās veikalā iegādājos un ātri arī izlasīju. Uzrakstījis gan es neko vēl neesmu, taču jau pavisam drīz domāju šo grāmatu pārlasīt, lai atsvaidzinātu savas sajūtas pēc tā, ko biju jau piedzīvojis lasīšanas procesā. Šo grāmatu („Ūna un Selindžers”) es iekļāvu arī savā 2015. gada izlasīto grāmatu topa 1. vietā. Jā, tieši tik laba tā bija, pārspēdama nevienu vien grandu. Un tā kā Frederiks Beigbeders ir mans iecienītākais ārzemju rakstnieks, es nodomāju, ka ir jāuzraksta arī par pārējām viņa grāmatām kāds visaptverošs raksts, jo ar tām arī sākās mans bibliomāna ceļš. Par to esmu pateicīgs gan Maidziņai, gan Mārtiņam, kuri netieši bija pieminējuši Beigbedera pirmo latviski izdoto grāmatu laikā, kad biju tieši tādas literatūras meklējumos.
Tas notika laikā, kad biju beidzis mācīties Rīgā, īsi pirms devos uz Vāciju. Kopš tā laika ir pagājuši jau desmit gadi, pat vairāk. Bez tā, ka tolaik nejauši biju uzgājis un izlasījis S. Plātas „Stikla kupolu”, kuru saņemu 12. klases izlaidumā, es tiku iepazinies arī P. Koelju „Veronika grib mirt”, kuru man ieteica Ināra V. (mana otrā mamma). Vēlāk no Artura Skuteļa saņēmu norādījumus sadabūt arī K. Krahta „Fāzerlandi” un arī tā man nelika vilties. Iegādājos to, izlasīju un cerēju atrast kaut nedaudz līdzīgu literatūru...
---
Īsā laikā biju papildinājis savu bibliotēku ar vairāku desmitu grāmatām, tai skaitā arī F. Beigbedera kulta romānu „14,99 eiro” un logus uz pasauli („Windows on the World”). Pirmo izlasīju vēl Latvijā būdams, kamēr otro ņēmu līdzi, lai lasītu tur. Abas šīs grāmatas uz mani atstāja graujošu iespaidu un no šī iespaida vēl tagad neesmu atgājis. Nav labākas literatūras par to, jo viņa grāmatās mazāk ir to vietu, kas nav pasvītrojamas, nekā tās, kuras ir. Biju sajūsmā par „14,99 eiro” un pēcāk to ieteicu nevienam vien draugam vai paziņai. Šajā grāmatā sāktā skumjā noskaņa bija jaušama arī nākamajā grāmatā un abas kā simpātiskas dvīnes bija mani (apreibinātu) noturējušas uz šīs takas. Kas zina, kāds būtu mans izvēlētais ceļš, ja tolaik nebūtu iepazinis šo lielisko rakstnieku. Varbūt tieši viņa dēļ es kļuvu par to, kas esmu tagad; varbūt tieši viņa dēļ es tik daudz lasu.
---
Lai gan „14,99 eiro” pamattēma ir viņa darba attiecības un reklāmas pasaule kopumā, grāmatu caurvij pamestības sajūtas, skumjas pēc mīlestības. 2010. gada grāmatu izstādē paviesojās arī pats Beigbeders un man sanāca viņu satikt un ar viņu nofotografēties. Savā grāmatas eksemplārā saņēmu tieši tik labu ierakstu, cik labu biju gribējis saņemt, proti, pateicis viņam, ka tā ir mana Bībele, Beigbeders parakstījās kā Bībeles autors. Tolaik bija izdota jau ceturtā (latviski) viņa grāmata („Palīgā, piedod”), kurai bija ļoooti briesmīgs dizains un līdz ar to tā pilnīgi neiederējās starp visām pārējām viņā grāmatām. Tā esot tāda kā otrā daļa grāmatai „14,99 eiro”. Arī tur viņš ir Oktāvs, tikai šoreiz dzīvo Krievijā un meklē pareizo modeli. Arī tur Beigbeders ir savā elementā un neatstāj vienaldzīgu, lai gan esmu dzirdējis dažas sliktas atsauksmes no cilvēkiem, kuriem visas citas grāmatas liekas labas. Turklāt pirms „Palīgā, piedod” iznāca arī viņa dienasgrāmata, kurai bija dots nosaukums „Romantiskais egoists”. Tiklīdz šo grāmatu ieraudzīju uz jaunuma galda Kr. Barona ielas grāmatnīcā, uzreiz steidzu nopirkt un jau darbā sāku lasīt, visu pārējo mezdams pie malas. Tolaik tā ļoti atgādināja manis paša dzīvi – sievietes tajā bija tieši tik daudz un tādās lomās kā man. Biju ieintriģēts, ar ko tad grāmata beigsies, tādējādi varbūt spējot novērst paša dzīvē notiekošas nelaimes.
Būdams tik sajūsmināts par visu, ko viņš raksta, es Vācijā iegādājos arī pārējās viņa grāmatas, kuras latviski līdz šim nebija (un nav) izdotas. Pirms viņš bija uzrakstījis savu „14,99 eiro”, bija tapusi triloģija, no kuras tikai trešo grāmatu Latvijā izdeva un tikai tāpēc, ka pēc tās tika uzņemta filma. Būtu bijis jauki, ja viņi visu šo triloģiju būtu salikuši vienā grāmatā, lai arī latvieši zina, ko Beigbeders rakstīja pirms kļuva slavens visā pasaulē. Bez šīs triloģijas viņam ir arī kāda vāciski neizdota eseju grāmata un vēl daži sīkumi. Manā kolekcijā ir 18 Beigbedera grāmatas. Dažas no tām ir dubultā vai vairāk, ir arī vāciskās versijas tām, kuras ir pieejamas Latvijā.
---
Pēc ilgākas pauzes Beigbeders uzrakstīja „Franču romānu”. Tā ir vienīgā grāmata, kurā ir samērā maz svītrojumu, tā ir daudz nopietnāka par citām. Tas gan nemazina viņa prasmi rakstīt tieši tā, kā man tīk. Arī jaunākā grāmata ir gana nopietna, bet tā spridzina. Es to gaidīju ļoti ilgi un decembrī sagaidīju. Pirms tam jau biju gatavs iegādāties vācu versiju, bet pacietos, juzdams, ka drīz jau būs arī latviski. Nu jau Beigbeders atkal ir sēdies režisora krēslā un uzfilmējis jaunu filmu, kura Francijā iznāk 15. jūnijā. Ar nepacietību jau gaidu brīdi, kad to varēšu noskatīties arī es, jo man patika arī iepriekšējā, kurā gan daudz kas tika izmainīts, lai filma nebeigtos tik skumji kā grāmata.
---
Nobeigumā varētu pārskriet pāri visām viņa grāmatām un to saturiem. Pirmā tika izdota jau 1990. gadā. Grāmata ir maza. Tai pat nav 100 lapaspuses un starp nodaļām ir tukšas lapas. Bet tas nemazina tās kvalitāti. Tā ir par jaunību. Tās nosaukums ir aizgūts no Simonas de Bovuāras grāmatas „Labi audzinātas meitenes memuāri”, tikai Beigbedera versijā tā saucas „Slikti audzināta zēna memuāri”. Tai seko otrā Marka Maronjē grāmata, šoreiz par kluba dzīvi. Tā iesākas 19:00 un beidzas 7 no rīta. Visas nakts garumā aprakstīta katra stunda no izklaides. Beidzamā grāmata šajā triloģijā ir grāmata „Mīlestība ilgts trīs gadus”. Kad to lasīju, arī manas attiecības bija beigušās vēl pirms trīs gadu sliekšņa, tāpēc vēlāk domāju, ka tieši šī varētu būt mana Bībele. Tolaik gan vēl biju visai daudzsološās attiecībās, tāpēc nesteidzu grāmatu pasludināt par galveno grāmatu savā grāmatplauktā, taču tās beidzās. Pat nezinu, kas tajās nogāja greizi. Uz doto brīdi šīs ir vienīgāks attiecības, kuras ir izslēgušas jebkādu savstarpēju kontaktu ar otro personu. Tik precīzi par mīlestību uzrakstīt ir spējis tikai Beigbeders.
Noslēdzis šo triloģiju, viņš uzrakstīja savu pirmo grāvēju – grāmatu „14,99 eiro”. Tie, kas to lasījuši tikai tāpēc, ka tā ir bijusi izlasāmo grāmatu sarakstā, neko īsti pateikt nav spējuši. Vienu tādu redzēju arī grāmatu izstādes intervijā, kur viņš muldēja par to, cik nozīmīga tā ir reklāmu pasaulei. Buļļu sūdi, es pat teiktu. Tas, ka grāmata ir par darbu, ir tikai virspusēji. Zem tās ir daudz lielāks bardaks no dzīves ārpus darbvietas sienām. Par to arī būtu gatavs aprunāties ar pašu Beigbederu. Vēl pirms tika izdota šī grāmata, viņš publicēja savas „Ekstazī noveles”. Grāmatā ir 14 īsi stāsti un tā, cik man zināms, nav tulkota citās valodās. Vismaz ne tajās, kuras es pārvaldu, tāpēc jācer, ka vismaz kādreiz man sanāks šo mazo grāmatiņu izlasīt. Es ļoti ceru, ka sanāks. Tie ir 90tajos rakstīti stāsti un tā saturu es neesmu spējīgs izstāstīt.
---
Pēc tūkstošgades mijā izdotās „14,99 eiro”, Beigbeders runāja par grāmatām grāmatā „Pēdējā inventarizācija pirms likvidēšanas”. Tajā ir viņa top 50 grāmatas, pirmā vietā liekot Alberta Kamī „Svešinieks”. Topā ir daudz labumu, vairākas no tām arī man ir plauktā. Desmit gadus vēlāk, 2011. gadā Beigbeders uzrakstīja vēl vienu tāda tipa grāmatu, šoreiz dodot tai nosaukumu „Pirmajiem rezultāti pēc apokalipses”. Šoreiz grāmatā ir jau 100 grāmatas un pirmajā vietā Beigbeders ir ielicis „Amerikāņu psihu”. Ja pirmā šīs sērijas grāmata bija arī vāciski un tā atrodas manā plauktā, tad šī nav tulkota un man nav tādas iespējas to izlasīt. Starp citu, viņam ir arī daži stāsti, kuri nekur citur nav. Arī tie, šķiet, nav tulkoti citās valodās.
---
Jā, un tad nāca „Windows on the world”. Šo grāmatu Beigbeders jau tolaik gribēja ekranizēt, taču labi zināja, ka to aizliegs. Pēc tam nāca „Romantiskais egoists”, kura darbība risinās ap to pašu tūkstošgades miju. Lai gan tajā nav datumu, ir tikai gadalaiki un nedēļas dienu nosaukumi, labi gribot var atrast, kas tie ir pa datumiem, jo grāmatā ir arī 11. septembra notikumi. Divus gadus vēlāk iznāca bēdīgi slavenais „Palīgā, piedod” un vēl pēc tam „Franču romāns”. Bet pēc tam gan bija ilgstoša pauze, garāka visā viņa radošajā procesā. Tā laikā Beigbeders ķērās klāt režisora amatam un uzfilmēja savu pirmo filmu. Tā kā tā vainagojās panākumiem, viņš uzfilmēja vēl vienu, bet starplaikā pamanījās izdot arī grāmatu „Ūna un Selindžers”. Bet par to citreiz...
