Atceros novembra nakti, no kuras pamodos un man līdzās gulēja Gundega Repše. Viņa bija mierīga un klusa. (Cik netipiski sievietēm!) Viņai arīdzan nebija nekas pretī, ka viņas zilgani violetā kleitā (ar Jura Dimitera „Roni" ) tērpto augumu uzlūkoju vien ar acīm, kamēr manas maigās rokas cieši turēja un glāstīja kādu citu (ak, vai!). Torīt tā bija lietota un nedaudz noplukusi „Nodevīgā sirds”, ar sarkanvīna pleķi uz aizmugurējā vāka. Un tā es vairākas naktis aizgāju gulēt kopā ar Gundegu Repši. Protams, ne vienmēr viņai veltīju visu savu brīvo laiku, taču viņa katru reizi bija ļoti pacietīga. Vairs jau ne tik jauna. Bet tomēr.
„Laiks esi tu”, viņa man iepriekš teica. Un tas noteikti nebija šī gada novembris, kad ievadā, kuram šoreiz dots nosaukums „Atklātnes”, es izlasīju Ingas Gailes tekstu: „Redzu Gundegu, kura saka, ka jādzīvo kaislīgi un gultā nav jālasa grāmatas”. Pāršķirot lappusi – liels gadskaitlis, liels „1995.” Un tālāk… viss sākas ar 1. oktobri…
---
Šķiet pašsaprotami, ka rakstnieku vislabāk ir iepazīt tieši caur dienasgrāmatu. Protams, ja tā ir tik dziļi personiska, kāda tā ir Gundegas Repšes gadījumā. Un lai cik liela viņa ir, cik varena, es iepriekš kaut kā biju pamanījies viņu gandrīz pat ignorēt. Biju lasījis vienīgi viņas tapīru. Un ziemā alkohola dēļ biju nokavējis pasākumu, kurā viņa pati kaut ko lasīja. Toreiz tik ļoti gribēju viņu satikt, sasodīts! Apskatīties uz viņu no malas. Nesen arī pavisam nejauši uzgāju un noskatījos raidījumu, kurā viņa ne reizi vien cēli smēķēja. Mamma apsēdās man blakus un teica: „Fuj, kā man nepatīk, kad sievietes pīpē!” To gan es jau zinu. Todien bija mammas 55. dzimšanas diena. Domāju, nemaz nebūtu skatījies to raidījumu, ja vien mammai kāds nebūtu piezvanījis un šī zvanītāja apsveikuma runa neilgtu veselu mūžību. Bet es noskatījos. Un ne minūti nenožēloju tur redzēto un dzirdēto, kas ļāva man daudz padziļinātāk sajust Gundegu Repši.
„Man visa ir gana, bet es visu alkstu.”
---
Ui, mana grāmata ir sasvītrota no vienas vietas. Protams, man par šo laiku (1995. gadu) ir pašam savas atmiņas, lai gan ļoti blāvas. Notikumi, kuriem Repše pievērš pastiprinātu uzmanību, ne vienmēr ir tie, kurus tai laikā būtu varējis uztvert es pats. Tolaik, šķiet, gads sastāvēja tikai no garas vasaras un tikpat garas ziemas. Vasarās apģērbs tikpat kā nebija vajadzīgs. Ar brāli un omes kaimiņu skraidījām puspliki. Un tā visas vasaras garumā. Vai arī atradāmies pie Ventas, kuras krastā dienu no dienas pulcējās vesels lērums cilvēku.
Repše runā par politisko varu, sakot, ka „varai ir nospļauties par to, kas notiek tālāk par degungalu”, par rakstniekiem – īstiem un viltotiem, par grāmatu lasīšanu. "Esmu izlasījusi kilogramiem blēņu, bet nu saprotu – tas viss bija vajadzīgs, katrs ceļa stabiņš ir vedis uz mērķi, lai es mācētu to novērtēt, kad to sasniegšu (es jau tur, protams, arī nepalikšu, jo lasīšana ir distance bez finiša)." Repše raksta, ka viņas „dzīve aizvien vairāk sāk līdzināties literāram darbam. Es pretojos, es negribu dzīvot tekstā, es gribu būt dzīvē.” Protams, starp visu to drūmo laiku, kas piedzīvots, viņa nereti liek arī smaidīt, bieži citē kādu rakstnieku un visādi citādi bez problēmām notur lasītāja uzmanību pie teksta, it kā tas būtu romāns – bez datumiem un gadskaitļiem. Arī pašas Repšes teikumi, protams, ir citējami. Vienu pēc otras tur var atrast sev vispiemērotāko rindkopu un tieši tāpēc „Laiks esi tu” iekļuva manā 2016. gada grāmatu topā.
„Rīga nav ne vīrietis, ne sieviete, ne bērns, ne sirmgalvis. Varbūt Rīga ir mūžīgais tīnis? Pašņurcis, mazliet maucīgs, bīstams, tomēr naivs, nācis no garas dzimtas vēstures, tīnis ar slepeniem sapņiem un ideāliem, kas īstenībā ir tikla meitene, pieņēmusi čaļa vizuālo tēlu, lai neiekultos pārāk lielās nepatikšanās.”
---
Augustā (1996. gada) Repše lido uz Štatiem. Viņa raksta, ka tas ir triumfs, ka viņa ir kļuvusi par profesionālu rakstnieci. Septembra beigās viņa raksta, ka ir tālu no mājām, ar to beidzot savus 1996. gada ierakstus, atsākot tos rakstīt vien 2012. gadā. Viņa rūpējas par Kurta Fridriksona izstādi, par kuru citkārt neviens cits nerūpējas, lai gan zināms, cik tā ir būtiska. Kultūra Latvijā tiek nogremdēta un, šķiet, tā ir galvenā tēma 2012. gada ierakstos. Tanī pat gadā Repše aizceļo pat uz Sibīriju, smalki apraksta šo ceļojumu un tad atgriežas dzimtenē un savu dienasgrāmatu pabeidz tā paša gada 31. decembrī. Un pat pēc šī ieraksta mana sāta sajūta nebija zudusi. Es gribēju vēl un vēl… Un gribu vēl aizvien, jo, lai cik spēcīgas dienasgrāmatas es būtu lasījis, šī ir galvastiesu pārāka par tām… „Protams, ka esmu no citas planētas, bet tāpēc jau nepārstāšu rakstīt.”
