Marts kā mēnesis un tā beigas bija viena vienīga skriešana no vienas Latvijas vietas uz citu, tāpēc nokavēju laicīgu apraksta uzrakstīšanu par grāmatām, kuras martā tiku izlasījis. Sākumā pat likās, ka īsti nav jau par ko rakstīt, jo bez „Lieliskās sezonas” neko citu tā arī nebiju piebeidzis, kaut gan iesācis biju vairākas jaunas. Tomēr biju gan es šo to izlasījis un savu mēnesi sāku ar Puškina „Pīķa dāmas” ātru izlasīšanu. Nekas prātīgs gan tas nebija, bet ja jau biju dabūjis šo grāmatu, kurā bija jaukas ilustrācijas, gribējās to arī ātri izlasīt. Dienu pirms tam biju sācis šķirstīt Riharda Bargā „Mīļvārdiņus”, kuros bez pievienotā dokumenta no skolas laikiem tā arī neatradu neko īpaši pārsteidzošu, vien retu dzejoli, kas patika.
Arī trešā no septiņām izlasītajām grāmatām nebija pārlieku spožs meistardarbs, lai gan uzrakstīt tas bija gana labi. Dostojevska „Baltās naktis” iesākās visai daudzsološi, tomēr stāsts nebija tik aizraujošs kā biju gaidījis. Dažbrīd labi jūtams Dostojevska vienkāršais šarms un veiksmīgi uzrakstīti teikumi, bet tas arī viss. Labprātāk beidzot izlasītu viņa „Piezīmes no pagrīdes”. Tās jau neskaitāmus mēnešus laukos stāv līdzās manai gultai, bet tā arī neesmu uzdrošinājies tām pieķerties...
Tanī pat laikā biju iesācis lasīt arī izstādē dabūto „Gada grāmatu”, kuru izdevusi Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī. Daži šajā krājumā iekļautie stāsti un dzejoļi bija tiešām skaisti, kamēr dažus es ar grūtībām izlasīju, apzinādamies, ka neko tādu grāmatas formātā nelasītu. Protams, liela daļa grāmatā iekļautā bija tieši par Ventspili un tikai dažu rakstnieku fragmenti bija no viņu topošajiem darbiem. Krājumā ir daudz un dažādu emociju, kuras piedāvā cilvēki no visas plašās pasaules, kuri gadu gaitā bijuši Ventspilī, tai skaitā arī man jau labi zināmi autori.
---
Pār nākamām trim grāmatām jau tiku rakstījis atsevišķus rakstus un visas trīs bija pārsteidzoši labas. Ok, to, ka „Lieliskā sezona” man patiks es zināju vēl pirms sāku to lasīt, jo tā bija meiteņu un smaida pilna grāmata. Tā atgādina par to, ka gribot visu, var nedabūt neko. Bet visupirms piebeidzu februāra izskaņā sākto Nučo Ordine grāmatu „Nelietderīgā lietderīgums”, par kuru tik pārliecināts vis nebiju. Bet izrādījās, ka šī mazā grāmatiņa sevī slēpj tik daudz no tā, par ko visu savu pieaugušo dzīvi (un arī pirms tam) esmu stāvējis un kritis.
Tobrīd bija marta vidus un es iesāku lasīt arī citas grāmatas, kuras, ja nebūs kāda aizķeršanās, piebeigšu šajā mēnesī. Starp iesāktajām ir gan Ložiņska „Reisefieber”, kuru iepriekš biju sācis jau teju pirms desmit gadiem, toreiz izlasot tikai pirmās trīs nodaļas pirms pametu grāmatu novārtā, bet nu jau tā būs izlasīta atkal no jauna. Atsāku to lasīt vien tāpēc, ka Ložiņska „Grāmata” man patika un nokļuva pat manā 2015. gada topā. Starp iesāktajām ir arī aktiera Deivida Duhovnija pirms nedēļās no Vācijas atvestā „Svētā govs” un Dimiņa tulkotais Selīns. Bez dižas degsmes pašķirstu arī skolas obligāto literatūru no Apgāda Mansards plaukta – „Skaistais dzīvnieks”. Ir arī Kobeina biogrāfija utt.
Bet savu martu piebeidzu ar Jāņa Rozes apgādā tikko iznākušo politisko trilleri „Perfektā teikuma nāve”. Un tas nekas, ka politiskās lietas nekad nav bijušas mans lauciņš nedz dzīvē, nedz arī grāmatās. Taču šis darbs ir pasniegs tik interesanti, lai arī tādam „zaļajam gurķim” būtu bauda lasīt šādu darbu un par to arī uzrakstīt atsauksmi. Bet nu gan pietiks... jāņem kaut ko palasīt.
