Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
40

Dienā, kad no grāmatnīcas mājās pārnesu no Jāņa Rozes apgāda saņemto grāmatu „Gaidot Bodžanglu”, es par to zināju jau gana daudz. Labi zināju, ko no tās sagaidīt, jo nedēļu iepriekš par grāmatu tika stāstīts iknedēļas grāmatu klubiņā. Lasīt „Gaidot Bodžanglu” gan uzreiz nesāku, bet tovakar nejauši biju atšķīris 97. lappusi, no kuras skaļā balsī izlasīju teikumu: „Histērija, bipolārie traucējumi, šizofrēnija – ārsti viņas kaitei bija piedēvējuši visādus zinātniskus nosaukumus...” Tas bija galvenais iemesls, lai sieva izrautu man grāmatu no rokām, pavēstot, ka lasīs to pirms manis. Nākamās dienas izskaņā viņa to bija izlasījusi. Tobrīd ar sevis lasīto grāmatu biju ticis galā un ātri iemigu. Taču sieva palika izlasīt Bodžanglu. Pamodos no tā, ka viņa raudāja. Jautāju, kas noticis? Viņa teica, ka tas grāmatas dēļ...

---

Stāstu stāsta kāds zēns, kura vecums īsi nav nosakāms. Pārāk mazs gan viņš nav, bet arī tīņu vecumu vēl nav sasniedzis. Viņa stāsts ir visnotaļ neparasts un īpatnējs. Tas ir stāsts par tēvu, kurš iemīlas sievietē, kura pilnīgi un galīgi nav tāda, kādas ir visas citas. Neskatoties uz grūtībām, kuras šāda mīlestība sagādā, ģimene dzīvo baudpilnu un interesantu dzīvi, kurā netrūkst savi kāpumi un kritumi. Bet teikt priekšā grāmatas saturu tomēr nebūs korekti, tāpēc teikšu tikai to, ka „Gaidot Bodžanglu” liek smaidīt un reizēm arī raudāt. Grāmatai piemīt īsts franču literatūras šarms. Nereti šādu baudu var sagādāt tikai autora debijas grāmatas, gluži kā šī.

„Viņa bija pratusi piešķirt jēgu manai dzīvei, to pārvēršot par nepārtrauktu bardaku. Trajektorija, pa kuru viņa pārvietojās, bija skaidra, tā virzījās uz tūkstoš pusēm, pretī miljoniem apvāršņu, bet mans pienākums bija tempā rūpēties par praktiskajiem jautājumiem, sagādāt iespēju izbaudīt aušības un ne par ko neraizēties.”

Dažus, cik zinu, attur maza formāta grāmatas, bet šī ir ļoti labs pierādījums, ka arī 130 lappusēs var izstāstīt vienu sasodīti labu un patiesu stāstu, „kurā netrūkst parastu melu un ačgārnu melu, jo dzīve bieži vien ir tieši tāda.” Kā reiz, ir sācies siltāks laiks, cilvēki kļūst brīvāki un atļaujas šad un tad dzīvot tādā bohēmā, kādu bauda ģimene grāmatā „Gaidot Bodžanglu”.

„Viņi dejoja, elpai aizraujoties, bet es savējo aizturēju, lai neko nepalaistu garām, neko neaizmirstu un atcerētos ikvienu neprātīgo kustību.”

---

Nu jau ir pagājis vairāk kā mēnesis kopš grāmatas izlasīšanas, un tikai dažu apstākļu dēļ netiku pabeidzis šo atsauksmi un to publicējis. Šī mēneša laikā ne reizi vien klausījos grāmatā skandēto Ninas Simonas dziesmu, kā arī nereti tiku pieminējis grāmatas bohēmisko noskaņu kādā no savas dzīves situācijām, jo dzīvojam tikai vienreiz... Protams, neiztrūkst arī skumjas, kuras saistās ar šo stāstu, dzīvodamas līdzi laikam arī ikdienā ārpus grāmatas... Bet par tām, lai katrs pats pie sevis padomā, jo skaistums, kuru izstaro šī grāmata, ir neizmērāms...

„Galu galā, kādā pasaulē mēs dzīvojam! Ziedus nepārdod, ziedi ir skaisti un tie ir bez maksas, vajag tikai pieliekties un noplūkt. Ziedi – tā ir dzīvība, bet dzīvību, cik man zināms, nepārdod!”

 Autors: fakingsons Gaidot...
1.
Autora bilde
0
40
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [0]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes