Rokā telefons un tupi skatos, vai nav atnākusi ziņa no viņa..no viņa - vienīgā un neakārtojamā, bet skumjas pārtop par vēl lielāku nastu, kad saprotu, ka ir pilnīgs tukšums. Tad domāju par visiem tiem, kuri lūdzas atgriezties savējo, pierunāt, varbūt vēl satikties, lai kaut ko labotu un tad nāk prātā feisīša posti, par to, ka skriet pakaļ tak nav labi, bet atkal, kur loģika?! Jo negribas jau visu dzīvi pavadīt forever alone verdzībā..jānolaižas no tiem augstumiem un jāuzraksta, bet tomēr nē..tas nav iespējams, jo tie vārdi, tie smagie vārdi, kuri bija jālasa duras kā skabarga dirsā un tomēr varbūt uzrakstīt? ... tā domājot paiet stunda, divas, pat vairākas dienas un vēl aizvien tas pats vecais scenārijs. Un tad telefons kā vecs vibrators pāris reizes nokratās un skatos, ka tā ir kārtējā bankas reklāma par automašīnu apdrošināšanu, bet kam man tas nakuj vajadzīgs - nodomāju pie sevis kā vecs opis, kuram dzīve piegriezusies līdz baltajām pelītēm. Ir taču piektdiena un es labprāt pasūtītu piciņu un divatā pameņģētos, bet mana otra pusīte ir kaut kur tālu un varbūt jau meņģējas ar kādu citu, jo kā sacīt jāsaka - neko nekad nevar zināt, a, varbūt vienkārši vakarā parīt picu, uzdzert coke un iebāzt roku biksēs, jo tā taču vieglāk un nav vajadzības zaudēt pašcieņu, mēģinot sarunāt kaut ko ar cilvēku, kuram es pat neinteresēju. Draugi arī visi tusē riņķī un jautāt, ko dara jau nav jēgas, jo visu var izlasīt feisīti - kāds nu kuram tas statuss, intereses, svaigākās bildes. Tikai man jau nav ko šērot, jo mana kretīniskā dzīve ir tik tukša kā veca tarba. Varētu jau mēģināt mainīt kaut ko, bet tas ir jautājums, uz kuru pat Dalailama nespētu sniegt man atbildi, kura mani apmierinātu pilnībā. Mans egoisms nav apmierināms. ---
Paiet pāris stundas, sakrāmēju savu somu un izeju no darba, protams, pirms tam, izčekojot visus feisīša postus. Ejot pa ielu, prātā nāk dziesma "stabs, stabs, žogs, žogs..". Ieeju veikalā un izvelku no bikšu kabatas sarakstu ar pārtikas produktiem..pieeju pie plaukta un paņemu Jack Daniels un visu parējo un steberēju uz mājām. Atnāku mājās, iekrītu dīvānā, paņemu laptopu uz vēdera un ieeju spokos un, lasot šo rakstu, nodomāju..nu es tak esmu riktīgs forever alone.
