Es vēlējos pastāstīt stāstu.3

Labrīt literatūras sadaļas lasītājiem. Šajā vēsajā 8.02 rītā nosalušām rokām un vēju sejā devos uz trolejbusa pieturu. Plkst. bija apmēram 6:35 , cilvēku uz ielām un transportā vēl maz , tāpēc bez problēmām atradu arī savu brīvo solu trolejbusa aizmugurē. Austiņās skanot izpildītāja Aquilo dziesmām, radās doma uzrakstīt ko savādāku, kko ne tik depresīvu kā parasti. Ko tādu, kas nav saistīts ar visādām jauniešu mīlestības vai vientulības problēmām. Tad nu tapa šis.


Reiz bija.
Kāds.
Un viņa neprātīgās domas,
Neprātīgi darbi,
Un vārdi.

Reiz bija.
Kāds.
Vienkāršs.
Ar saviem sapņiem un mērķiem.

Reiz bija kāds,
Tāds , kurš nevēlējās ciest,
Spiest uz saviem sapņiem,
Vēlējās tos sasniegt, ar saviem darbiem.

Reiz bija kāds,
Kurš pārāk ilgi cīnījās par savu taisnību,
Vēloties, lai tā būtu viņa pusē,
Vēloties, lai rutīna un netaisnība klusētu.

Reiz bija.
Kāds.
Vienkāršs.
Saviem sapņiem un mērķiem.
Ar saviem sapņiem un mērķiem.


Un beigās - pa šo nedēļu, kad nebiju šeit ievietojis nevienu jaunu rakstu, manā ikdienā dzīvojās tikai negatīvisms. Arī šobrīd tā ir. Prieku rada, man šķiet, nekas. Esmu pievilts, (trigerots), uzmests, sāpināts. (Varētu turpināt vēl). Ceru, drīz tikt atpakaļ uz sava ceļa, jo pagaidām sķiet, ka brieni cauri dziļam un mitrām kūdras purvā. Zābaki piesmelti pilni, tie spiež uz leju.
Ceru, ka šos aprakstus kāds lasa, nevis tikai pārlaiž ar acīm. Jauku visiem šo dienu un došu mazu padomu - esiet vienaldzīgāki par apkārt notiekošajām lietām, bez kurām jūs varat iztikt. Uztracieties par svarīgāko. Cheers.