Es nekaunos par to...Kā tas sākās41

Pirmajam rakstam bija diez gan daudz plusu,tāpēc nolēmu uzrakstīt par to kā pamazām izvedojās mana dzīve.
P.S Neviens nespiež tevi lasīt šo rakstu un vēl mazāk izteikt naidīgus komentārus.;)

2011.gada vasara bija samērā jautra lielāko vasaras daļu nodzīvoju pie sava drauga.Bijām kopā jau 6.mēnešus daudz laika pavadijām kopā,bieži iedzērām kā to bieži dara jaunieši.Viņam pārsvarā bija viena velme-ievilk mani gultā- tākā bijām kopā jau pusgadu nolēmu, kas tad tur tāds ir vajag pamēģināt. Sajūsmā nebiju. Pēc kāda laika sapratu ka velti pieritu,jo viņš TO vēlējās patstāvīgi un uzstājīgi. Ar laiku sāku izvairīties no viņa,bijām kopā ar pārtraukumiem te šķīrāmies te atkal sagājāmies, un tā līdz kādam decembrim.
Decembrī jau faktski tikāmies retāk,bet vēl skaitijāmies kopā. Man bija apnikuši mūžīgie tusiņi,gribēju padzīvot mierīgi. Sāku no viņa izvairīties,bieži braukāju pie draudzenes. Reiz tur satiku savu tagadējo draugu. Sākumā bijām tikai draugi, viņš bieži palīdzēja ar padomu, ieteica kā rīkoties. Bija plecs uz kura paraudāt. Abiem pat nebij domas par kādu tālāku nākotni.
2012. Gada janvārī situācija saasinājās un sākām ar Kārli vairāk strīdēties un vēl retāk tikties. Viņš uzskatija ka satikšanās neatņema sastāvdaļa ir seks, kas reizēm bija reāli brutāls. Janvāra beigās sapratu ka kaut,kas nav kārtībā. Nolēmu ka no stresa un nepievērsu uzmanību. Pienāca 17.gadu jubileja protams uzaicināju savus draugus un tai skaitā Dāvi. Bija jautri līdz brīdim kad nolēmām aiziet līdz bāram pēc papildinājuma. Kompānija salasijās liela,protams tika jautāts Kārlim vai nāks reizē, uzaicinājums tika noraidits. Aizgājām sapirkām nepieciešamo un uz mājām. Atnākot mājās atapos pie aizslēgtām durvīm. Tā kā dzivoklis ir mans domāju, kas notiek.Kārlis sēžot izdomāja kaut ko ņēma un aizslēdza durvis. Pagāja krietns laiciņš līdz tiku pati savā dzīvoklī, aizgājām uz vannas izstabu skaidroties nonāca tik tālu ka, viņš sāka man sist.Iejaucas mana labākā draudzene iznesot vannasistabas durvis(viņa man rūdīta). Pārējie čaļi izrāva Kārli ārā un nomierināja. Tai vakarā beidzās mūsu attiecības. Uz jautājumu kāpēc tā darija atbilde-pārāk daudz iedzēru-
Februāra vidū sapratu ka jātaisa tests.Pozitīvs. Mammai neko neteicu reizē ar vecāko māsu pie ārsta aizbraucu,apstiprināja ka esmu stāvoklī un jau 11.ned. Paziņoju Kārlim viņš piekrita atzīt bērnu,nebij jau arī iemesla neatzīt,krāpusies es esot kopā ar viņu nebiju.Paziņoju mammai,sākumā viņa bija dusmīga,bet uzreiz pateica - Abortu tu netaisīsi,ja gribi taisi, bet tad pazūdi no manas mājas- Tākā nebija vecāku atļaujas abortu netaisiju un arī bija jau par vēlu. Pirmos mēnešus visu laiku raudāju.Jutos nožēlojami,sākumā ignorēju visus draugus,negribēju nevienu redzēt.Reiz brīdi kad gribēju sev ko nodarīt Dāvis vienkārši atbrauca,izlamāja mani lika sākt domāt.Tā pamazām sākam sazvanīties ,biežāk sarakstīties un kad biju jau 5.grūtniecības mēnesī viņš piedāvāja sākt satikties. Sākumā tikāmies slepus,vēlāk mammai pateicu ka tiekamies,viņai Dāvis nepatika.Baidijās ka sāpinās.Pēc vēl kāda laika mamma teica- Ja viņš grib nopietni būt tev blakus,lai ievācās pie tevis dzīvoklis jums ir dzīvojat- pēc nedēļas viņš ievācās. Tai laikā viņš strādāja Rīgā palīdzēja mazajam sapirkt visu pirmajam mēnesim nepieciešamo.
Pienāca oktobris lielā diena. Piedzima Edgariņš. Kārlis atbrauca uz slimnīcu pauklēja mazo pateica ka dēlu atzīs, un aibrauca. Nākošreiz satikāmies dzimsarakstu nodaļā, viņš parakstija papīrus un aizgāja. Tas bija sāpīgs brīdis. Kad edgariņam bija 2mēnesīši es saslimu. 39temperatūra, knapi varēju bērnu pacelt Dāvis tai laikā uz maiņām ar mammu auklēja mazo,baroja un mainija autiņus. Tai laikā mammai mainijās attieksme pret Dāvi.
Gāja laiks un es redzot kā Dāvis pieņem manu dēlu, kā rūpējās par mani un es sapratu ka mīlu,šo cilvēku.Dāvis atrada darbu tuvāk mājām un sāka pavadīt vairāk laika ar mums. Edgaru sauc par savu dēliņu.
Es pati biju laimīga kad satiku savu dēliņu, likās ka vis nostājas savās vietās. Es zināju ka viņš ir brinums kā dēļ ir vērts cīnīties.
Es īsā laika periodā sapratu ka atiecības var būt arī mīlestības pilnas. Ka mīlas dzīve var būt patīkama un ka es droši varu iebilst ja kaut kas nepatīk un, ja ko nevēlos.
Šie visi notikumi sāka mani izveidot par to kas es esmu tagad.

Nākošajā rakstā,ja tādu taisīšu pastāstišu par Edgariņa pirmo gadu un sajūtām, kas pārņēma, kad pieteicās meitiņa.