Kā saka - dzīvojam vienreiz. Tas nozīmē, ka dzīvē sniegtās iespējas ir jāizmanto tik cik iespējams. Bet kā lai zina, ka izvēlētais ceļš ir pareizais? Mums tik bieži ir jāpieņem lēmumi, jādomā vai tas būtu pareizi, vai tas ir tas, ko es vēlos?
Jau sākot no pamatskolas beigšanas, mūsu priekšā ir izvēle - ko darīt tupmāk? Iestāties vidusskolā, ģimnāzijā, iet uzreiz uz profesiju vai tomēr nedarīt neko? Izvēle ir tavās rokās, tev var palīdzēt vecāki vai arī viņi izvēlēsies tavā vietā. Tas ir tik ļoti individuāli. Kāds jau iespējams zina ko vēlas, kādam nav ne jausmas. Kamēr mācījos pamatskolā, bija ideja, ka pēc beigšanas varētu mācīties par pavāri. Kāpēc? Īsti vairs neatceros. Nav jau tā, ka man ļoti patika gatavot, bet tajā brīdī, acīmredzot, tas bija kaut kas vilinošs. Taču pabeidzot pamatskolu, nonākot izvēles priekšā, nolēmu iestāties ģimnāzijā. Vai tas bija labākais variants? Nezinu.
Trīs gadi, kuros pieņemti ne mazums labāku vai sliktāku lēmumu, kas iemācīja kaut ko jaunu, izmainīja dzīvi un veda uz priekšu. Taču, kad šie ģimnāzijas mācību gadi bija garām, atkal nonācu izvēles priekšā - ko tālāk? Vienu gadu, vasaras brīvdienās biju pavadījusi pāris mēnešus Anglijā. Zināju kāda dzīve ir tur. varbūt doties prom? Vai tomēr iestāties augstskolā, iegūt profesiju?
Nosliecos par labu mācībām, taču sekoja nākamā dilemma? Par ko mācīties? Prieks par tiem, kuri jau ir sapratuši, kas ir tas, kas patīk, kas interesē, taču man tā nebija. Pildīju karjeras testus, runājos ar cilvēkiem, un beigu beigās, tā teikt, šāju uz labu laimi. Vai tā darītu tagad - šaubos.
Mācījos augstskolā aptuveni gadus, jau strādāju uz pusslodzi ( ne profesijā, kuru mācījos un nevar teikt, ka biju sajūsmā par to ko daru, jo darbs ar papīriem mani nekad nav vilinājis), lai atbalstītu vecākus un jau sapratu, ka šī laikam tomēr nebūs tā profesija, kurā es vēlētos strādāt. Nu jau vairākus gadus pēc skolas beigšanas to saprotu pilnībā. Vai nožēloju savu izvēli? Nē, jo tomēr apguvu ļoti daudz noderīga, taču saprotu, ka ja man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, iespējams tomēr iestātos profesionālajā vidusskolā un pēc tam augstskolā. Kāpēc? Tāpēc, ka tad jau būtu divas profesijas un,iespējams, viena no tām būtu tā, kas man sirdij tuvāka. Bet, kas to lai zina.
Pagāja skolas gadi, strādāju, dzīve turpinājās. Plāni lieli, gribās visu pamazām realizēt, taču kredītu gūstā nonākt vēlmes nebija. Studiju gadus pateicoties vecāku un puiša palīdzībai iztiku bez aizdevuma ņemšanas. Mūsdienu nestabilajā ekonomiskajā situācijā un mainīgajā darba tirgū, tas šķita pārāk liels risks. Tad ko darīt tālāk? Un atkal nonāc izvēles priekšā..
Ar draugu nolēmām par labu Anglijai. Nav nekāda zelta bedre, bet tomēr izlēmām mēģināt. Strādājam dažādus darbus, dzīvojām dažādās vietās, iepazinām dažādus cilvēkus. Un nu jau pēc vairākiem gadiem esam izvēlējušies ar ko uzturēt attiecības, ar ko nē. Esam izvēlējušies kā un kur dzīvot. Nav viegli, taču tā ir mūsu izvēle un ceļš uz mērķu sasniegšanu.
Gāja laiks, strādājām, pieteicās mazulis un dzīve atkal izmainījās. Nu jau esam vecāki. Lielāku laimi nevajag! Taču esmu atkal apstājusies punktā, kur domāju - ko es gribu darīt? Kas ir tas, kur sevi realizēt? Man jau tomēr 28 gadi un vēl cīnos ar šo jautājumu. Ideju ir bezgala daudz, bet kura ir tā īstā?
Esmu es, kas karājas gaisā nezinot, ko vēlos, tajā pat laikā ir mans vīrs, kurš zina, kas viņam patīk un ko viņš vēlētos darīt, tikai tam vajadzīgi līdzekļi. Un tādu kā mēs ir tik daudz. Pieļauju, ka es neesmu vienīgā, kura nespēj rast atbildi uz jautājumu - kas ir tas ko es meklēju? Kas ir tas MANS?
Ja tu esi viens no tiem, novēlu atrast to, kas veldzē tavu sirdi, to, ko ar prieku vari saukt par savējo. Nav svarīgi, vai tas būs tavs darbs, tavs hobijs vai kas cits. Galvenais, pieņemt savus lēmumus, mācīties no tā, kas no tiem izriet un atrast to ko meklēji.
