Pirms pāris gadiem biju aizbraucis kruīzā uz Zviedriju. Ļoti paveicās ar laiksapstākļiem, bija silts un nebija pilnīgi nekāda vēja, kas padarīja braukšanu ar kuģi par īstāko baudījumu. Zviedrijā pavadīju visu dienu un vakarā ar kuģi atpakaļ. Pirms došanās atpakaļ iegāju veikalā pie ostas, kas varētu būt vairak no lētā gala, jo vajadzēja tomēr kaut ko tādu "zviedrisku" nopirkt. TIe, kas domā, ka varēs nopirkt savādakas cigaretes, aizmirstiet, visur tikai zelējamais brīnums un cigaretes tādas pašas kā citur, tik vēzis un neauglība pienāks zviedru valodā. Atskaitot lētu kafiju, mana izvēle krita par labu šai reņģei. Ko gan vēl zviedriskāku? Ar to bija vesels stends, gan lielākas, gan mazākas konservu bundžas. Lētākas un dārgākas. Šķiet, ka vienu un to pašu reņģi var sapūdēt simts dažādos veidos. Pēc izskata glaunāka bundža maksāja ap 10 eiro, ko tad arī nopirku. Pēc atgriešanās mājās, nabaga reņģītei bija lemts bēdīgs liktenis. Tā arī tā nostāvēja ledusskapī veselu gadu, jo visi no tās nobaudīšanas atteicās. Šķiet, ka briesmīga šīs reņģes smaku ir tikai tās slava, kas ir izplatījusies pat neskatoties uz tādiem dabīgiem šķēršļiem kā Baltijas jūra. Varbūt ar vēju atpūta, vai Youtube ieraudzīja? Ārā gluži negribējās mest, bet vienam pašam arī nebija vēlēšanās ēst, tomēr liela bundža.
Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Cerība tikt pie reņģes nogaršošanas parādījās, kad bijušie kursabiedri izlēma sarīkot kursa salidojumu. Bundža bija nostāvējusi uz to laiku ledusskapī jau gadu. Kā vēlāk pamanīju, tad gandrīz vai sasniegusi savu derīguma termiņu, bet, neskatoties uz to, es paņēmu manas dārgās puvušās reņģes un devos uz Rīgu. Lai arī es īpaši neticēju šiem briesmu stāstiem par uzsprāgušo reņģi un evakuētajām kāpņu telpām, tomēr centos ar somu apieties uzmanīgi un to īpaši netricināt. Neatceros vai Rīgā vai arī nedaudz ātrāk, bet es pamanīju, ka bundža ir uzpūtusies. Apvienojumā ar nelielām rūsas pazīmēm, tas tomēr mani darīja bažīgu un es jau savā prātā iztēlojos kā mani/visu autobusu izsēdina, droši vien ziņās par to arī pastāstītu, bet, neskatoties uz visiem iespējamajiem drāmas variantiem, es veiksmīgi nonācu Rīgā, kur vispirms devos noskatīties filmu. Bet bundža turpināja uzpūsties! Tas, kas bija neliels uzblīdums, kļuva par acīmredzamu noapaļojumu.Pat ja kinoteātrī būtu rādījuši dokumentālo filmu par marsiešu civilizāciju Ēģites piramīdās, tas diez vai novērstu manas domas no reņģēm un vēlēšanos ik pa laikam aptaustīt somā bundžu, vai tā nesprāgst un nav radusies sūce. Marsieši būtu interesanti, bet tāpat varētu pastāstīt nu jau Panorāmā par to, kā vesels kinoteātris ticis evakuētūs, jo, redzies, tur esot nāvīgi smirdējis pārsprāgušu konservu dēļ. Spīdoša (smirdīga) perspektīva, ar ko iekļūt televizorā, ne?
Tomēr bailēm lielas acis, un nekas tāds nenotika. Pēc tikšanās ar kursabiedriem un ekskursijas pa jauno LU ēku pienāca laiks to atvērt vaļā. Bundža joprojām vēl nebija zaudējusi savu integritāti un bija vienā gabalā. Pirms atvēršanas uzvilku lietusmētelīti, katram gadījumam, ja nu tomēr ies pa gaisu taisot vaļā.
Iedurot konservu attaisāmo bundžā radās neliela strūklaka. Nāksies apbēdināt, nekas neuzsprāga, bet smirdēja gan. Ne tik ļoti kā varētu iedomāties. Daži pūdētie sieri vairāk smird par bēdīgi slaveno renģi, bet no kursabiedriem tikai viens bija pietiekami drosmīgs, lai to nogaršotu. Es arī to nogaršoju. Garša spēcīga, bet laba, pilnīgi noteikti tā vērta, lai kādreiz esot Zviedrijā to nopirktu vēl. Šī bundža tomēr palika neapēsta un droši vien Torņakalna kaijas bija dziļi pateicīgas par smirdīgo aizjūras velti.