Daži vārdi prozā...0

Atgāzos biroja krēslā, tā ka tas žēli ievaidējās. Kas tam ko vaimanāt, plastmasas un metāla konstrukcijai, virspusē mazliet nopolsterētai ar sintētiskiem materiliem? Tagad rakstot par krēsla vaimanām atmiņā ataust cits biroja krēsls kuram jābūt kādā tālākā kaktā, un kuram saplīsa muguras daļa. Bet atmiņā atausa, jo no rīta pavadiju nenosakāmu laika sprīdi domājot un meklējot, ko gan sačakarētu varētu ielikt foto spēlē. Izgāju pat ārā, pagalmā. Nekas salausts neatradās, vienīgi šis stūris, kuram vēlāk veltiju nelielu pastāstu, pie bildes foto spēlē, tepat spokos. Un lūk kas tur bija rakstīts:

"Caurums sienā, stūrī, tā sacīt, ar vēsturi. Savulaik darbinieks, sauksim viņu par Alī, pilnā hodā iep*sa stūrī ar paleti kura uzsprausta uz autoiekrāvēja ragiem, nekādi nespēja izvairīties no sadursmes. Savā pārgalvībā Alī trieca orandžo mašīnu, pārliecībā, ka izdosies laicīgi nobremzēt. Tas neizdevās. Gadijos turpat netālu, un visu redzēju, visu dzirdēju. Tur bija vel daži cilvēki, viņi arī visu redzēja un dzirdēja.

Pēc sadursmes Alī teica: bļa

Pārējie teica : ahu*etj...".

 Ja būtu atcerējies par krēslu ātrāk, būtu ielicis spēlē to. Un tad, iespējams, nerastos, jau pieminētais, pastāsts par Alī.  Alī tagad dzīvo, un strādā Anglijā. Pirms pāris gadiem bija atbraucis Jāņot, uz Latviju, satikāmies, ststija, ka strdājot pie kaut kādas kartona preses. Vel stāstija, ka tur esot nēģeri, un tie esot neticami slinki. Vel stastija, ka aizbraucis uz Angliju ar meiteni, kuru nocēla kads cits, arī bijušais darba kolēģis, kurš arī bija devies uz angļu zemi, bet viens. Vel mēs toreiz dzērām Jāgermeistaru.

Nu, re!

Sanāca kaut kāds teksta gabaliņš kuru var jau dot apriešanai.

Nepateicu to ko gribēju pateikt, nepadalijos pardomās. Nekas. Citreiz.

Tev bija interesanti? Iekomentē.

Tev nebija interesanti? Paturi savu viedokli sev.

P.S. Likteņststu nodaļa ir nepopulāra un mazapmeklēta, tur nav puspliku dibenu, un skaļu virsrakstu. Tas labi. Šis būs mana treniņometne.