Katram cilvēkam ir kāda kvēla vēlēšanās , un protams man tāda ar ir . Kaut vai man ir tik četrpadsmit gadu , es vēlos tik tālu prom . Uz tādu vietu kur mani neviens neatradīs , neviens nezinās kur atrodos . Prom no visām asarām un pārdzīvojumiem . Uz tādu vietu kur ir miers . Miers no ģimenes , miers no māsām , vecākiem , klases , draugiem , un viss tālāk no viņa . Viņa dēļ man ir gājis viss grūtāk . Tik daudz asaru , rētu , psihošanas un bēdu . Nepietiek ar to kad mēs vienā skolā ejam ? Vēl viņam ir jāiet manā klasē ? Bet viss trakākais ir tas , kad viņš nemaz neko no šī nenojauš , viņš nezin cik asaras esmu viņa dēļ lējusi , viņš jau nezin kad tās visas rētas ir viņa dēļ . Viņš to nez , un nezinās . Tik četrpadsmit gadi , bet tik daudz sāpīgā . Nu bet protams , tās ir tik pusaudžu lietas . Bet ne par to šis . Pieaugušie vien pa šo paspietos , bet mums šis ir viss , mēs pat varam galu sev pataisīt dēļ cilvēkiem kurus mīlam , bet viņi mūs piekrāpt . Tā ir skarba patiesība . Ah , manī ir tik daudz kas sakrājies kad vēlos to visu izraudāt vai izkliegt , bet es to nespēju . Manas asaras jau sen ir beigušas tecēt , manas balss ar vairs nav , manas emocijas ir pazudušas . Vienīgais ko spēju , ir iet uz skolu , un smaidīt mākslīgu smaidu . Būt saulainai meitenei , kurai viss ir perfekti , nekas nekaiš . Vēlos tik prom no visa šī . Dzīvot kaut kur pie kalniem . Kur ir miers . Pie sāniem tik viņu . Būt laimīgai , būt mīlētai , būt saprastai . Bet tas nekad nenotiks , to es varu tik sapņot , neko citu es nespēju . Esmu iztukšota , nekādu emociju , vairs nekādas cerības . Vairs nekā ..
--------------------------------------- Ieraksts ir pašas , tik 2 gadus atpakaļ rakstīts ...
Tici man, tādas ''mīlestības'' tev būs vēl daudz un dažādas. Bāc, 14 gadi nav dzīves beigas, ka jāsāk meklēt lielo mīlestību. Nevaru ielīst tavā ādā, bet izskatās, ka tā ir simpātija nevis mīlestība.
