***
Divdesmit pirmā daļa
Sen neesmu neko izlikusi no sevīm, pārid dienu jau esmu klusībā, un viedokļu, ka nerodas, ta nerodas.. Pārdevu dvēseli, vismaz daļu sev un kādai rūtiņu lapai ...
Pazudušas domas par visu, jaunas cerības uzradušās un domas ... nav laika vairs atcerēties neko, rakstīt ... Manu laiku pašlaik aizņem dāvanas atrašana draudzenei ... Jau kuro nedēļu vazāju veikalus, bet tukšums ir visur vienalga, vai arī ... nav lemts par savu dzīvi ...
Man tiešām sāk škist, ka dvēsele ir kas īpašs, ne tikai vārds ... dvēselesdraugi ... es vakar tādu atradu ... manškiet, iemīlējos no pirmā acu skatiena, ahh, pat par vecumu man nospļauties, kaut jaunāks par mani. Es saprotu viņu, viņš mani, vismaz man tā likās, jo pirmo reizi ieraudzīju, runājām utt.
Ahh, es jūtos savādāk ...
Mani murgi par dažiem pārvēšas par pasakām, un norādes uz coca-colas pudelēm liek man atplaukst smaidā un smieklos līdz asaram ...
Tā tik ir dzīve, kuru es mīlu un gribu.
Kaut nedaudz vēl brīvības, tas būs ideālākais, ko sirds vēlētos. Nespēju sagaidīt draudzenes dzimšanas dienu, un tad atkal pāris naktis aizies kā nebijušas, un dzīve kaut uz mirkli sastings laikā, lai es varētu baudīt visu, ko vien vēlos šajā dzīvē.
Bet ... visām pasakām ir arī beigas, es nevēlos vairs atrasties te, kur mūžīgi jābēg no ļaunuma un nožēlas. no atmiņām, kas apspiež visu reālo, ka brīžiem liekas, ka jābēg no sevis vairāk nekā no tumšām šķērsielām vai traka suņa ... es brīžiem raudu, pat nezinot tam iemeslu, es salaužu sevi un iztecinu visu sulu, es lidoju debesīs tuvāk saulei, lai izcep mani, bet tuvāk zemei, uz manām īstajām mājās, ko tā varētu nosaukt ...
Palieku arvien aukstāka un aukstāka, ka drīz vairs siltumu neradīsu, tikai bēdas un prieka zudumus pasaulē.
Vēlos būt vampīrs un ieviest kārtību, bez cīņas.
*Laura Black*
