***
Piecpadsmitā daļa
Saskāros ar to, ka mēdzu tagad nedaudz dzīvi vērtēt savādāk. Ar to, ka iespējams, kādu redzu pēdējo reizi, tā pa visam šajā dzīvē.
Es sajutos diezgan neomulīgi, jo cilvēks tiešām, jautrs, bet, prtams, jau iespriekš to zināju, kacilvēks, kurš ārēji izskatās stiprs un laimīgs, iekšēji jau gadime cīnās ar iekšejām sāpēm un ilgām ...
Sirds lūza, redzot asaras viņas acīs, kas kā pērļu dimanti no ilgām ir kļuvuši. Dzirdot to traģisko stāstu, es ejot domāju ar acīm ciet, kā būtu, ja manis vairs nebūtu.
Es nespēju būt mierīga, jo nezinot, vai nākotnē bērnu man būs un kā būtu, ja es pati pazustu vienu brīdi, tā pavisam vienkārši ...
Vai pietrūkt kādam man būs lemts, vai visiem vienkārši nospļauties būtu par mani ... es tiešām nezinu vairāk neko, kā tikai to, ka nezinu neko ...
Kā sirds dreb no domas vien, bet, jūtu, ka lemts katram būs aiziet no dzīves, bet galvenais jautajums būs, kad un kā ... Vai kāds uztrauksies, raudās, kā dzīvot tālāk pēc tam, vai vispār būs iespējams dzīvot ...
Man vēlme ir ielūkoties nākotnes saknēs un galotnēs.
Dzīve ir kā otas triepiens uz lapas, kas iespējams tikai notīrīt ar ūdeni, nedaudz, nedaudz ietriepjot otu ūdenī ...
Dzīve ka smilšu grauds, tas ir un tad, kad uzpūš vēja brāzma, tas zūd neatrodamā ceļā ... Tik metaforiski, es varu teikt, ka dzīvi neviens neizvēlas, tā vienkārši un rodas.
Tā sāp un grauž, bet pa visiem kopē ir iespējas to salikt pa plauktiņiem un atsākt dzīvi no jauna, lai cik sapētu un pārdzīvojumi bijuši, bet izvēla kā dzīvot savu dzīvi ir katram sava.
Vai dzīvot vai nedzīvot nav katra doma!
Pasakies saviem vecākiem, par to, ka viņi tevi radījuši šai dzīvei, lai spētu to visu izbaudīt sava cilvēciskajā ķermenī, ne vēja pūstās iedomu tēlā ... ...
*Laura Black*
