***
Divpadsmitā daļa
Salšana un drebēšanas dvēseles dzīlēs un asaru jūras glābšana no slīkšanas vārdos un darbībās, kas noved vien pie necienīgas atbildes, kuru dēļ vairs cīnīties nevēlos blakus kādam.
Es nezinu kā savu nolapīto dzīvi vairs dzīvot ... Ne mīlestības no kāda, pat neatceros, kad kāds no ģimenes man teicis, ka mīlot mani, izņemot brāļus, kas padzirdējuši, ka man stipendiju ieskaitījusi skola.
Vienīgo mīlestīu, es patiesi, izjūti no sava sunīša, kas spēj man piedot, kaut zinot to, ka esmu vienkārši draņķa cilvēks un dzīvē tik plānot māku, bet paveikt ir pilnīgi cits jautājums. Viņs piedod man manas dusmu lēkmes, kad sabļauju iz viņu, bet viņs, es domāju, saprot mani.
Esmu pat zaudējusi ticību sevis mīlēšanai. varbūt, varbūt vairs nav jēgas, jo dvēsele liek rakstot šo tekstu nobirdināt manas pēdējās cerības atrast pareizu ceļu.
Neticu, ka būšu kādm vispār jel kad vajadzīga pa nopietno, nevis tikai vieglai izklaidei, pret to esmu skeptiska. Nekad, nekad, nekad nekļūsu par bezmaksas izklaidi kādam. Un materiālo līdzekļu turētāju.
Es tikai lūdzu mīlestību un vismaz kādu ,,es mīlu tevi,,. Un atbalstu pret mani, ne tikai pielīšanu, kad kādam nav kas, bet man ir, lai sev baudu sagādātu.
Esmu nolēmusi, kaut būšu nelaimīga, bet ar savu viedokli un varu, nevienam nepierakstīta.
Nu es jau redzu iznākumu, jo kā tad es jel nē varu pateikt, kad man kāds palīdzību jautā vai mantas.
Es nespēšu, zinu jau. It īpaši tagad, kad man ienākusi galvā mīlestības trūkuma depresija. Sajukt prātā? ... Iespējams, tas ko mainitu, bet neticība man ir.
Pirms es aizmirstu, mana sirds jau ir lauzta kā tā salīmejusies atpakaļ, es nezinu, bet ne jau pareizi.
Tā iegriezusi savu aso stūri man, tā, ka maz neliekas un savas problēmas nodevusi man.
Sajūta, ka pasaule grimst līdz ar mani, ar katru manu soli, kas ir smags un nedaudz arī sāpīgs.
*Laura Black*
