Bezjēdzība6

Es neredzu nekam diži lielu jēgu. Dzīvoju depresijā jau gadiem ilgi. Nav man ārstu noteikta diagnoze, nē, neredzu jēgu iet pie ārsta. Nevajag man to uz papīra uzrakstītu, lai es zinātu, kas ar mani notiek.

Ir smagi. Ir smagi katru dienu piecelties. Ir smagi apņemties kaut ko darīt.. ir smagi elpot. Vēl smagāk ir palikt vienai ar savām domām. Viss šķiet veltīgi darīts.. kāpēc man vispār kaut kas šajā dzīvē jācenšās, ja beigās mani apraks tāpat kā visus citus. Mēs piedzimstam, novergojam sociālajiem standartiem, kaut ko cenšamies sasniegt, bet tam nav jēgas. Īslaicīgi prieka momenti? Jā, cits cenšās tādēļ. Cits cenšās nākamo paaudžu dēļ, cits vienkārši sava ego dēļ. Es necenšos jau vairs sen. Īslaicīgie prieka momenti mani pēcāk padara tikai nelaimīgāku, saprotot, ka es neprotu priecāties, ka mana dzīve ir tukša, ja es nepiepūlos ar vaiga sviedriem to ar kaut ko piepildīt. Par nākamajām paaudzēm es nedomaju. Es nebūšu vairs, kad nākamās paaudzes būs “pie stūres” šajā pasaulē. Bērnus es nevēlos ieviest šajā nekārtībā, kas notiek visapkārt uz šīs planētas. Un ego? Jā, to gan ik pa laikam apmierinu, bet pēdējā laikā arvien mazāk un mazāk. Man vienkārši vairs neinteresē šī realitāte. Šajā realitātē mēs esam aitas, kurām liek skriet barā, dzīties pēc naudas, izpatikt citiem (lasīt- ielīst d***ā). Palīdzēt citiem? Jā, tas ir jauki un to man patīk darīt, bet bieži vien es atskārstu, ka es vēlos palīdzēt kādam tikai lai paceltu savu ego, lai paglaudītu to un pateiktu sev “ re cik tu laba meitenīte esi, cik cēla un izpalīdzīga ”... reti vairs kad palīdzu kādam tīri aiz cilvēcības. Esmu to pazaudējusi. Es nezinu vairs, ko nozīmē būt cilvēkam, ko nozīmē cilvēcība. Es katru dienu veros spogulī un nespēju noticēt, cik nožēlojama es esmu. Ne tikai par manu fiziskā izskata atspulgu runajot, bet skatoties sev acīs caur spoguli. Es esmu šeit. Es esmu piedzimusi šajā pasaulē, jo... jo.. kāpēc? Es neesmu laimīga. Tātad es nepiedzimu lai būtu laimīga. Es neesmu veiksmīga. Tātad nepiedzimu lai būtu veiksmīga. Neesmu talantīga, neesmu cītīga, neesmu čakla. Esmu tukša. Noskumusi un nelaimīga. Vai es tiešām piedzimu lai būtu nelaimīga? Vai es vispār gribēju piedzimt? Man šī izkropļotā pasaule uzdzen nelabu dūšu un es nevaru sagaidīt, kad es to pametīšu (nav man drosmes atņemt sev dzīvību, un daļa manis nevēlas sāpināt tos cilvēkus, kuri mani mīl).

Un tad ir tas moments, kad uzrodas kāds kurš saka- “ Bet tev taču viss ir, tev ir ko ēst, tev ir jumts virs galvas, cilvēki kuri tevi mīl un bla bla bla.. tu esi pilnīgi vesela! Citiem nav pat tīrs ūdens ko padzerties, citi dzīvo uz ielas, citi cilvēki ir ar smagām neārstējamām slimībām vai invalīdi.. ”- cilvēki to man ir teikuši.. jā, es zinu, ka ir cilvēki, kuriem iet sliktāk nekā man. BET, pasaulē, kuru es redzu, uztveru, kurā es dzīvoju un kura ir manī, manā dzīvē MAN ir slikti, es neesmu laimīga. Jā man ir viss ko es jebkad biju vēlējusies, bet esmu sapratusi, ka neko no tā man nevajag. Jā esmu fiziski vesela, bet mana mentālā pasaule ir izkropļota, esmu slima savā iekšējā pasaulē. Lūdzu piedodiet , ja kāds par šo apvainojas, es zinu, ka jums arī ir grūti, es zinu, ka jums arī dzīve nav skaists dārzs ar puķītēm. Es vienkārši vēlējos izklāstīt savas domas, emocijas, sāpi.

Man sāp. Sāp šeit atrasties. Man sāp censties citu labad. Man sāp iet vakarā gulēt, zinot, ka no rīta atkal jāceļās.. manī valda sāpīgs tukšums, man nav mērķu. Es vienkārši eksistēju, jo man pagadījās piedzimt.... jau sen vēlējos ko šādu uzrakstīt.. tas mani grauza no iekšpuses.

P.s. neesmu šo rakstijusi, lai kādam iežēlinātu sirdi, vienkārši padalos ar savu pasaules uztveri.