Vispirms gan gribēju tikt galā ar Māra Bērziņa „Titāna skrūvēm”, kura sekoja visām iepriekšējām viņa uzrakstītajām un manis izlasītajām grāmatām, jo jau pasen to biju iesācis lasīt. Taču tolaik to lasīt bija iesākusi arī mana draudzene, kura pēcāk, kad pavasara izskaņā izšķīrāmies, grāmatu paņēma pie sevis. Kad grāmatu atguvu, biju jau iesācis lasīt vairākas citas grāmatas, tāpēc „Titāna skrūvēm” tik drīz nesanāca pieķerties, jo vairāk par visu es beidzot gribēju izlasīt arī izcilo „Svina garšu”. Bet tagad, īsi pēc tam, kad tikos ar pašu autoru un aizvadīju vienu sasodīti labu vakaru, mani vairāk saintriģēja viņa teiktais par grāmatu „Sveiks, Dzintar Mihail!” Tā nu es ķēros tai klāt brīdī, kad sēdēju autobusā, kurš mani veda pretī lauku mājām...
Necerēti raiti es iesāku lasīt šo Bērziņa 2013. gadā izdoto grāmatu un necerēti ātri to arī tiku izlasījis, pa vidu nejaucot šo noskaņu ne ar vienu citu grāmatu. Teikšu godīgi, tā man gadās ļoti reti, jo bieži vien es grāmatas lasu tik haotiski, ka beigās pats brīnos, kā esmu spējis to visu atdalīt un neapjukt visā tajā literārajā zupā. Šis darbs arīdzan bija viens no retajiem, kurā es vairāk kā citur jutu darbības vietas klātbūtni. Katra aprakstītā aina man ļāva skaidri kā uz ekrāna parādītā video saredzēt darbības vietu, katru zemes pleķi, katra personāža izskatu.
---
Tā nu es iegrimu grāmatā un ne brīdi neizdomāju iemigt, kā tas gadās katru reizi, kad esmu ceļā uz kaut kurieni, katru reizi, kad sēžos autobusā, lai kaut kur brauktu. Šoreiz tā nebija un es lasīju arī izkāpis Saldus autoostā, kad šoferis lauzītā latviešu valodā bija pateicis, ka stāvēsim piecpadsmit minūtes. Acis no grāmatas atrāvu vien brīdī, kad bijām Pienavā, kur bija jāizkāpj kādam dzērājam, kurš šofera aicinājumam nevēlējās paklausīt. Šis dzērājs bija rupjš krievs, kas gan cits! Viņš lamājās pa visu autobusa salonu, taču neviens viņam virsū neklupa, neviens nedzina ārā. Likās, ka radusies situācija ir visai bezpalīdzīga, tomēr es turpināju lasīt līdz brīdim, kad šis riebīgais tips bija attenterējis līdz autobusa vidusdaļai, kur atvērtas stāvēja vidējās durvis, kurām pretī, vietā nr. 23, sēdēju es. Pie durvīm sēdēja kāda kundze ar meitenīti, kura visu ceļu skaļi dziedāja un nebija apklusināma. Tas tomēr man netraucēja iedziļināties grāmatas saturā. Mani patraucēja tikai šī dzērāja skarbie izteicieni, kas tika adresēti meitenītes mātei, kad šī teica, lai viņš izkāpj, tāpēc iejaucos un teicu, lai šis kratās ārā. Ja arī mani viņš nebūtu paklausījis, es visticamāk būtu izspēris viņu ārā no autobusa, ne tikai vārdiski brīdinājis...
Lai nu kā, es lasīju līdz par Skrundai un ceļā uz mājām. Arī mājās es lasīju un tā bija viena no retajām reizēm, kad es tiešām negribēju pārstāt to darīt, lai kas arī notiktu. Es lasīju. Taču pateikt, par ko tad ir šī grāmata, ir visai pagrūti, jo tā beidzās pavisam dīvaini un mistiski. Ticis pie beigām, es skaidri zināju, ka par to būs jāparunā ar pašu Bērziņu. Līdz tam gan vēl nedaudz jāuzgaida, lai jau rakstnieks līdz galam atveseļojas... Bet, viens ir skaidrs, es neesmu vienisprātis ar Bērziņu, kurš sacīja, ka tā ir viņa labākā grāmata (vai kaut kā tamlīdzīgi!). Var jau būt, ka manai smalkajai gaumei uz daudz reālistiskāku literatūru, šis darbs krietni iepaliek. Taču mistika, kas tajā virmo, nebūt nedara grāmatu nebaudāmu vai zemu vērtējamu. Nē, grāmata ir meistardarbs, kurš caurvij tik daudz personāžus, tik daudz vienkāršības...
---
„Ar laiku pie sievas balss pierod tāpat kā pie smēdes trokšņa. Ja iznāk dziļāk iegrimt domās, nedzird ne vienu, ne otru.” Jau no sākta gala Bērziņš bārsta citātus un liek smaidīt. Sēdēdams autobusā es viņam rakstīju par šo prieku, kāds manī virmo līdz ar katru izlasīto lapaspusi. Sākās viss ar to, ka Dzintars mēģina smēķēt, lai gan nedrīkst. Viņš gan tikai pamēģina, lai pārliecinātos, cik tās pretīgas. Zelma, viņa sieva, negrib palikt viena, tāpēc rājās. „Jā, jā...”, saka Dzintars. Viņam „nemaz nav jāsaklausa vārdi un teikumi, pietiek jau ar toņkārtu vien, lai saprastu, kas Zelmai pār lūpām veļas. Trīsdesmit divus gadus viņš dzird šo dūmakaino, drusku degunā ierauto mēli...” Un tad Dzintars sāk runāt par ticību, par Bībeli. Jautā, vai sieva lasījusi, vēlāk arī meitai to jautā. Bībeli viņš esot palasījis slimnīcā esot un vienā brīdī viņš sācis apdomāt, kāpēc Mateja evaņģēlijā rakstītais atšķiras no Lūka evaņģēliju. Viņš sastāda Jēzus ciltskoku un tajā saskan tikai Jēzus radu raksti no Ābrahāma, kamēr radu raksti no Dāvida nesaskan. Tā nu es nodomāju, ka grāmatas turpinājumā viss būs saistīts vien ap šo mistiku, taču kļūdījos, jo viss iegrozījās daudz savādāk... visa grāmata bija kaut kas savādāks...
Dzintara meita visu laiku lasa vecmāmiņas klades, kurās smeļas iedvesmu, dēls ar sievu dzīvo citur. Viņa palīgs ir nodzēries, tāpēc jāmeklē jauns māceklis, kurš ir tuvāks Dzintaram nekā varētu likties. Zelma saslimst. Kāds beidz dzert, kāds gandrīz nositās, kāds slēpj patiesību, kāds nogalina. Notikumu grāmatā ir tik daudz. Kaut kur lasīju, ka ir grūti izsekot līdzi tik daudz personāžiem, taču man tas grūtības nesagādāja, jo grūtāk bija tikt galā ar visiem Bērziņa pirmajā romānā iesaistītajiem personāžiem. Šeit viss bija tik vienkārši, ka vienkāršāk būtu grūti uzrakstīt. Romānu caurstrāvo dzīve, vienkāršā ikdiena un mistika. Tās šeit netrūkst. Bet par to man ir grūti runāt, nepasakot priekšā visu grāmatas sižetu. Un lai neizpaustu vēl kādu darbību, nāksies vien apklust un neko vairs nebilst. Pārējo es izrunāšu ar pašu autoru un pēc tam varbūt man pašam taps skaidrāks šī romāna vēstījums, jo jau lasot es bieži domāju, ka būs jārunā ar Bērziņu. Viens no šādiem brīžiem bija teikums „Iespējas apmierināt seksuāli nenodarbinātas mājsaimnieces gadījās bieži, taču nekad netika izmantotas” un tam sekojošais teksts. Cik autobiogrāfisks tas ir?
