Bija tāds laiks manā dzīvē, kad ar māti nespēju sadzīvot. Viņai bija jauns piedzīvotājs. Viņš nebija nekas īpašs, bet ļoti lecīgs un viņam patika rokas palaist.. Tajā dzīves posmā man nebija darba, sēdēju mājās, ar vēlēšanos – ātrāk pazust no turienes.
Sāku atkal kontaktēties ar bijušo darba kolēģi, viss notika ļoti strauji – izstāstīju situāciju, viņš saprata, sameklējām dzīvokli, sākām dzīvot kopā..
No sākuma likās jauks puisis, visu laiku interesējās kā man iet, kā jūtos. No sākuma tas likās normāli, nebija kaitinoši. Atradu darbu, man patika mans darbs, mājās nācu vēlu, bet tas netraucēja. Puisis nāca pretī, kad sanāca diezgan vēlu atgriezties mājās. Tad īsziņas ar ‘’ko dari?’’, ‘’kā iet?’’ sāka sūtīt arvien biežāk un biežāk.. beigās bija tā, ka tās pienāca ik pa desmit minūtēm, tas bija nomācoši. Atslēdzu telefonu uz ilgāku laiku, bet, kad ieslēdzu, parādījās neskaitāmas īsziņas ar nesvarīgiem tekstiem.
Tā pagāja kāds mēnesis.. Man sāka palikt slikti no rītiem, vairs negaršoja ēdiens, ko ikdienā ēdu.. Nolēmu nopirkt to slaveno testu. Protams – pozitīvs.
Pirmā doma bija – kā tikt no tā vaļā? Es to negribu. Es nevarēšu. Man tas nav vajadzīgs..
Pateicu to viņam, viņš bija priecīgs, bet mani gan tas nesajūsmināja. Negribēju saistīt savu dzīvi ar cilvēku, kurš man ik pa piecām minūtēm sūtītu sms – ko dari? Un raudātu par sīkumiem, kuriem nav jēgas.. Es saprotu, ko daudzi domā, bet( bet es cēlos naktī, lai dzertu tabletes pret galvassāpēm un katru nakti) tajā brīdī, tā bija mana izvēle un likās, ka pareizākā, bet...( bet tas saucamais vīrietis bija tāda lupata, ka nespēju viņu iedomāties ar bērnu pat uz minūti)
Protams, aizgāju pie ārsta noskaidrot, kas un kā.. Bija nelieli sarežģījumi, bet pēc pāris nedēļām izdarīju izvēli.. ar, kuru tagad nelepojos..
Nu jau ir seši gadi, kopš nogalināju savu bērnu..
Vienīgais, ko varu darīt, ir nožēlot izdarīto un ieteikt jaunajām mammām – neizdarīt izvēli, kuru es pieņēmu.. Man arī likās, ka nespēšu tikt galā un, ko tad es darīšu, bet tas būtu labākais, kas manā dzīvē būtu bijis...
Diemžēl, pagātni mainīt mēs nevaram..
Un, sadzīvot ar to ir ļoti grūti, bet ir jāpieņem savas pagātnes izvēles un jāsaprot, ka izmainīt to nav mūsu spēkos.. Es katru dienu domāju par savu bērniņu, kurš varēja tagad būt man blakus, bet manas stulbības dēļ, viņa šeit nav...!
