Protams, šis ir tīri subjektīvs viedoklis un ir balstīts tikai un vienīgi uz manu izsmalcināto gaumi pēc labas literatūras. Es gan skaidri apzinos, ka daudziem šis skarbi iedursies sirdī un viņi ne tuvu nebūs vienisprātis ar mani, bet tas nekas, gan jau viņi pārdzīvos. Zinot, kāda tipa grāmatas atrodas manā personīgajā bibliotēkā, es nekad nebūtu iedomājies, ka man reiz nāksies rakstīt šādu rakstu. Lai gan, ja tā labi padomā, kaut kad jau tam tomēr būtu jāseko, īpaši tāpēc, ka es lasu ne tikai to, kas atrodas manos grāmatu plauktos. Tā nu izdomāju, ka ir jāuzraksta šis īstais raksts, lai nav tā, ka vienmēr tikai cildinu lasīšanu un grāmatas kā tādas, jo retu reizi arī man gadās izlasīt ko tādu, kas nebūt nav bijis lasīšanas vērts, lai kāds arī būtu vispasaules viedoklis par attiecīgo grāmatu.
Bet es nebūt nesaku, ka visas šīs grāmatas ir totāli bezvērtīgas un tās pilnīgi un galīgi neizklaidē. Tomēr, manuprāt, šis ir vissliktākās grāmatas, kādas līdz šim esmu lasījis. Un te nu būs mans īsais tops. Kāpēc tieši sešas, ne piecas vai desmit? Nezinu! Laikam jau tāpēc, ka par citām zemu novērtētajām grāmatām man īpaši nav ko pastāstīt, vai arī par tām reiz jau esmu ko teicis...
6. Alesandro Bariko – „Zīds” | Pavisam nesen tiku izlasījis autora grāmatu „Misters Gvins”, kura mani patīkami pārsteidza un maigi ieskāva stāsta gaitā. Taču šī grāmata, kuras dēļ vispār nolēmu sastādīt šādu topu, nav pat tuvu tik laba kā „Misters Gvins”. Lai gan grāmatas pirmajā lapaspusē ir teikts, ka tas esot „visskaistākais sižets, kādu pagaidām uz papīra licis Alesandro Bariko”, gribas ticēt, ka tā tomēr nav, jo citādi šī ir pēdējā grāmata, kuru no šī autora lasu. Tādā gadījumā rodas jautājums, kur viņš ir rāvis „Misteru Gvinu”, ha! Par šo varu parunāt vairāk, jo es to tik tikko izlasīju. Kad biju ticis līdz vidum, es sapratu, ka no grāmatas nav nekādas jēgas, pat neskatoties uz to, ka tā ir īsa un ātri izlasāma. Ziniet, lai gan neesmu pārspīlēti bagātīgu aprakstu (kā „Zaļā zeme”, ha!) cienītājs, man tomēr patīk nedaudz detalizētāki lietu apraksti, ne tikai notikumu pārstāsts īsos teikumos. Viņa ceļojums no Eiropas uz Japānu ir vien dažu teikumu vērts? Kur tas der? Plus, man jāatzīst, ka vēl nekad iepriekš es nebiju lasījis grāmatu, kur 60 lapaspušu garumā nav neviens pats citāts, kuru pasvītrot. Ir bijušas grāmatas, kur tiek aprakstītas lietas, kas ir WOW, bet īsti citēšanai neder, bet šeit nav pilnīgi nekā. Tikai ar grūtībām es atradu šo: "Putni lēni lidinājās, laizdamies te augstāk, te zemāk, kā gribēdami ar savu spārnu vēdām izdzēst debesis." Protams, šur tur pavīt arī kaut kāds šarms... niecīgs, bet tomēr.
5. Patriks Zīskinds – „Balodis”. || Ja arī autora „Parfīms”, kuru cildina un lolo, arīdzan ir šādi rakstīts, es to negribu nedz lasīt, nedz arī pašķirstīt, bet, domājams, tas nav ne tuvu kā šī mazā grāmata, kuru autors, šķiet, ir uzrakstījis vienā dienā. Ideja un pieeja jau it kā bija tīri OK, bet nu šitā aprakstīt tik niecīgu lietu ir... pat nezinu, kā precīzāk izteikties. Var jau būt, ka tas ir tikai tāpēc, ka nespēju iedomāties, ka pieaudzis vīrietis būtu spējīgs strādāt par apsargu un tai pat laikā tik maniakāli bīties no sūda baloža. Ja visās zemāk esošajās grāmatās labu teikumu tikpat kā nebija nemaz, tad šeit vismaz bija daži labi citāti un, ja pašķirsta grāmatu, var atrast arī cita veida svītrojumus, kas vēsta par satura bagātību. Taču ar to man nebija gana, lai es grāmatu novērtētu ar vairāk kā divām no piecām zvaigznēm.
4. Džeims Džoiss – „Dublinieši” || Ja grāmatas, kas atrodas topa pirmajā trijniekā es nevilcinoties zināju sakārtot esošajā secībā, tad par šo vietu man nācās ilgstoši padomāt, jo var jau būt, ka šeit vairāk iederētos Andra Ogriņa plaukstu grāmata vai varbūt Noras Ikstenas „Besa”, kurā tikai varones atrastās vēstules bija lasīšanas vērtas. Nezinu! Varbūt Trūmena Kapotes divi stāsti „Mirjama. Aizvērt pēdējās durvis”, varbūt Ivana Turgeņeva „Priekšvakarā”. Bet tad tops būtu jātaisa plašāks, tad topā neiekļūtu tikko izlasītais „Zīds”. Es tomēr nolēmu, ka šī vieta jādod Džeimsa Džoisa „Dubliniešiem”, kurus es pat līdz galam neizlasīju. Kaut kas tajā visā man ļoti nepatika, un es tiešam smagi centos to izlasīt. Es izlasīju teju visu, tomēr man apnika. Un kā vēl. Tā nebija man paredzēta literatūra, lai gan autors, kurš lieto alkoholu, nereti ir labs stāstnieks. Bail pat ņemt un lasīt viņa „Ulisu”, kurš daudzviet atzīts par lielu bezjēdzību...
3. Ernests Hemingvejs – „Sirmgalvis un jūra” || Lai gan pēc šīs grāmatas pievārēšanas es uzzināju tās patieso vēstījumu, es īpaši nemainīju savu nostāju par tās bezjēdzību. Ja tu – parastais lasītāj – nedomā par patieso grāmatas vēstījumu, šis stāsts ir bezjēdzīgākā laika nosišana lasot. Vecais vīrs makšķerē un dara to dienām ilgi. Burtiski – visa grāmata ir ilgstoša vienas zivs vilkšana ārā no jūras dzelmes. Līdz nelabumam lasīju grāmatu un domāju, cik slikti gan var uzrakstīt grāmatu. Ne velti daži rakstnieki teikuši, ka Hemingvejs bijis tikai dzērājs, kurš ne nieka nemācējis rakstīt. Tam gan es pilnīgi un galīgi nepiekrītu, jo esmu lasījis arī citus viņa darbus un tie ne tuvu nav kā „Sirmgalvis un jūra”.
2. Džonatans Ko – „Gadījuma sieviete” || Vairs jau neatceros, par ko bija stāsts, zinu tikai to, ka ļoti vīlos šajā mazajā grāmatā, kura iespiesta zem tik glīta nosaukuma. To izdevusi arī izdevniecība, kura ilgus gadus bija mana visiecienītākā, bet nu jau vairs nepastāv kā reāls grāmatu izdevējs. Zinu tikai to, ka grāmata bija briesmīga un tikai nedaudz pietrūka, lai tā būtu pirmā grāmata, kuru nometu neizlasījis līdz galam.
1. Elīna Bākule-Veira – „Zilonis okeāns” || Šī nu ir grāmata – „varonis”. Gluži nepelnīti tā ir dabūjusi LaLiGaBa debijas balvu, lai gan satura ziņā ar šādu grāmatu nevarētu pat krāsni normāli iekurināt, kur nu vēl aizskart kādu dvēseles stīgu. Redz, pat Andra Ogriņa plaukstu grāmatu, kura man tik ļoti nepatika, es neesmu iekļāvis šajā niecīgajā topā, jo pat Ogriņš, kurš reiz kaislīgi bučoja manu vaigu, kamēr sarunājos ar Māri Bērziņu, ir uzrakstījis krietni vairāk labu dzejoļu. (Un es nerunāju par viņa kopējo dzejoļu klāstu, jo esmu lasījis tikai viņa pēdējo krājumu un vienu prozas izlasi!) Šī ir vienīgā stulbā grāmata, kuras dēļ pat sacepos tik ļoti, ka toreiz uzrakstīju pat atsevišķu rakstu. Tajā jau tiku minējis, ka starp dzeju (ja to tā var nosaukt), ir arī rindas, kas vairāku lapaspušu garumā atkārto vārdus „jā” un „nē”. Ģeniāli? Nē, idiotiski! Tā viennozīmīgi ir visu laiku sliktākā grāmata, kādu esmu lasījis. Domājams, ka tā būs stabila līdere arī pēc vairākiem gadiem, kad būšu izlasījis vēl vismaz 500 grāmatas. Atā!
P.S. Un kura ir Tava vissliktākā izlasītā grāmata?
Manā skatījumā tas ir apliecinājums tam, cik zemu intelektuālajā ziņā angļu valodā runājošais sabiedrības vairākums ir noslīdējis, jo uzskatīt šo grāmatu par kaut ko varētu tikai palīgskolas teicamnieks... Lengvidžs ir pilnīgi nebaudāms...
