Otrā nodaļa. Solis uz priekšu.
Esmu ticis prom no lauku mājām. Domāju ko darīt tālāk, izdomāju iestāties kaut kādā zemākās klases arodskolā, lai par brīvu dabūtu vidusskolu un pluss vēl arodu. Esmu naivs, nepieredzējis, šo lēmumu es nožēlošu. Skolā uzreiz jūtams, ka esmu pieļāvis kļūdu, šeit ir tikai grūtgalvīši un atmarozaki. Esmu pārāk kautrīgs un arī mana pašcieņa aizliedz man sapīties ar šo raibo un nožēlojamo kompāniju. Atrodus trīs cilvēkus ar ko vismaz kaut cik var kontaktēties un pārējo laiku ko pavadu šajā skolā esmu ar viņiem. Arī šie cilvēki ir vajadzīgi tikai, lai es nebūtu pilnīgi viens.
Patiesībā skola un izvēlētā profesija man riebjas. Daudz bastoju. Cits stāsts ir kopmītnes, kurās pirmoreiz puišelis no laukiem iepazīst bohēmu. Sākas klejojumi siltās pavasara naktīs, daudz nekvalatīvs alus, gadījuma cilvēki. Un neaizmirstama jaunības smarža. Dzimst simtiem sapņu, plānu un cerību un nepiepildās nekas no tā.
Šādā garā skolā novelku divus gadus, tas ir maksimums ko spēju izturēt. Arī pasniedzēji sāk pret mani izturēties kā pret nevēlamu parādību. Sekmes pilnīgā pakaļā un man pat nav ne mazākās vēlmes ko glābt. Vienkārši prom no šī vājprāta. Vajadzēja iet uz vienkāršu vidusskolu, ak es muļķais es!
Esmu izniekojis divus dzīves gadus, nekas! Domāju gadu nostrādāt, jo dokumentu iesniegšanu citā skolā kaut kādā veidā pamanījos nokavēt. Vai arī apzināti to darīju? Tanī brīdī esmu apmulsis, nezinu ko darīt, nav pat īsti kam paprasīt padomu, mamma jo dienas jo svešāka. Maita patēvs viņu acīmredzami rīda pret mani. Esmu dusmīgs, ietiepīgs un gribu ko sasniegt savām paša rokām. Man ir spēcīgas rokas, bet bērna prāts.
Pienāk pavēste par iesaukšanu armijā, un tākā nemācos man ir jāiet. Divas pavēstes atnāk, bet trešā nē, jo Latvijā obligāto militāro dienestu likvidē. Paveicās.
Sāku strādāt kā palīgstrādnieks celtniecības firmā. Ne ko jau nemaksā, no algas līdz algai, toties varu atļauties nopirkt ģitāru, manu pamatskolas iegribu. Spēlēju kā māku, paziņas parāda akordus, es atkārtoju un domāju, ka kas sanāk. Varbūt arī sanāca, bet man vairāk liekas, ka nē. Uz jumta strādājot ziemas vidū apsaldēju nieres un esmu brīvs līdz nākamajiem iestājeksāmeniem citā mācību iestādē. Atkal gads pagājis.
Izvēlos lietišķās mākslas koledžu. Atkal kļūda?
Mākslinieki kā jau mākslinieki, nemitīga bohēma. Vazājamies pa izstāžu atklāšanām un dzeram vīnu pa baltu velti. Tie visi mākslinieki un viņu fani redzami katrā izstādē, publika, kas nemitīgi atkarto vienas un tās pašas klišejas, kaut ko pēta, analizē, kritizē. Mums jaunajiem ‘’māksliniekiem’’ mērķis tikai viens: dabūt vīnu pa velti un promejot vēl nozagt pāris pudeles. No šīs dienas skatupunkta domāju, ka visai tajai lielo mākslinieku komūnai bija tieši tāds pats mērķis, viņi gan daudz vairāk saprata par visu to bezgalīgo stulbumu, ko katrs mākslinieks savā izstādē ielicis. Un tā viņi rotēja un domāju rotē vēl līdz šij balt dienai. No izstādes uz izstādi, vieni un tie paši cilvēki, neīstie smiekli un neveiklais mirklis līdz mirklim kad sāk dalīt vīnu un uzkodas.
Tālāk jautrā prātā uz klubiņu. Ejam, dziedam latviešu dziesmas, iepazīstamies ar visādiem viena vakara paziņām, kuriem pusi dzīvi paspējam izstāstīt. Un tā katru nedēļu katru dienu. No rīta paģiras un jāiet pie naudīgākiem biedriem ar kuriem nobumbulēt vēl vienu dienu. Šeit laikam ir pirmsākums manam alkoholismam, kas mani gandrīz iznīcināja. Bet tanī mirklī ir tikai mirklis un tie mirkļi bija sasodīti skaisti.
Vasarās stopēšana uz visiem iespējamajiem mūzikas festivāliem. Man patīk šī brīvības sajūta, būt ceļā. Man nav galamērķa, es esmu nepārtrauktā kustībā, mans mērķis un piepildījums ir būt pa vidu starp ceļa sākumu un galamērķi. Bet katrai vasarai pienāk beigas.
Esmu nodzinis grebeni, daudz dzeru, esmu ticis pie ģitāras beidzot. Atradis grupu, spēlējam pussabrukušā garāžā kaut ko līdzīgu pankmūzikai. Līdzība visai attālināta, jo kopējā ritma izjūta nav vispār, vēl jo vairāk tāpēc, ka regulāri esam iereibuši. Vienīgā reize kad uzstājamies ir jauno grupu pasākumā jauniešu dienās, kad pēc otrās dziesmas mums palūdz atstāt skatuvi. Taisnības labad jāsaka diez vai.mums vispār bija divas dziesmas tajā laikā. Visiem stāstījām to kā baigo piedzīvojumu, tagad atceroties, tā arī bija.
