Neatkarības deklarāciju laikmetā (īsā periodā tika pieņemtas četras neatkarības deklarācijas) daudz tik runāts par neatkarību, bet gandrīz nemaz – par dibināmā veidojuma raksturu un mērķiem. Nevar taču par mērķi nosaukt lozungu “atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku”. Tā ir tikai abstrakta frāze, jo kopš tā laika bija mainījušās vairākas paaudzes, mainījusies iedzīvotāju struktūra (piemēram, attiecība starp pilsētās un laukos dzīvojošo skaitu, tautību struktūra, īpašumu piederība), mainījies cilvēku nodarbinātības raksturs un tautsaimniecības struktūra, mainījies dominējošais pasaules uzskats (reliģiskās, filozofiskās atziņas), aizmirstas daudzas ierašas un tradīcijas, radušās jaunas, mainījušās tehnoloģijas un zinātnes atziņas, līdz nepazīšanai mainījusies visa apkārtējā pasaule. Īsāk sakot, nevar divas reizes iekāpt tajā pašā upē.
Latviešus atkal represē!
Patiesībā Latvija, mēģinot otru reizi iekāpt tajā pašā upē, sev nodarīja milzīgus un neatgriezeniskus zaudējumus. Ar lozungu “atjaunot vēsturisko taisnīgumu”, kas nodarīts latviešiem, tieši latvieši tika sodīti atkārtoti un tika radīts jauns vēsturiskais netaisnīgums. Par piemēru ņemsim īpašumu atdošanu. Pirms kara lielākā daļa vērtīgāko īpašumu Latvijā piederēja cittautiešiem, latviešiem lielākoties piederēja nelieli īpašumi laukos un mazpilsētās, turklāt bieži vien tie bija ieķīlāti bankās. 50 pēckara gados Latvija bija mainījusies līdz nepazīšanai: daudzi gājuši bojā karā, daudzi no Latvijas izceļojuši (bēgļu gaitās uz Rietumiem vai represijās uz Austrumiem), daudzi mainījuši dzīvesvietu (piemēram, no laukiem uz pilsētām, no vienas pilsētas uz citu utt.) un nodarbi, daudzas dzimtas izmirušas, bet citas uzplaukušas, mainījušies saimniecisko aktivitāšu centri, uzcelta jauna infrastruktūra, jauni objekti un jaunas celtnes.
Un pēc visa tā tika izsludināta īpašumu atdošana bijušajiem īpašniekiem vai to pēctečiem! Vai esam aizmirsuši, kādu haosu, kādas ciešanas un ķildas tas radīja? Jo daudzu izceļojušo latviešu mājās pēc kara apmetās ne tikai iebraucēji, bet arī citi Latvijas pilsoņi. Citi padomju laikā no kolhoza, pašvaldības vai cita īpašnieka bija nopirkuši māju, kas kādreiz piederējusi kādam aizbraucējam vai uzcelta uz citam piederējušas zemes. Citā īpašumā atkal uzbūvēts vai iekārtots jauns objekts. Un cik strīdu starp tuviem un tāliem radiem izraisīja atjaunotā Civillikuma īpatnības? Ja Lietuvā īpašumus atdeva tikai tiem bijušajiem īpašniekiem, kuri pastāvīgi dzīvoja Lietuvas teritorijā, tad Latvijā liela īpašumu daļa tika atdota tiem, kas dzīvoja Rietumos un Latvijā atgriezties nemaz nedomāja.
Tā kā nekādi jaunās valsts mērķi netika pasludināti, ne diskutēti, daudzi saprata, ka atgriezušies ulmaņlaiki (arī prezidentu taču sameklēja ar uzvārdu Ulmanis). Viņi lēti pārdeva savus dzīvokļus, pārcēlās uz laukiem, sāka atjaunot senču mājas, cirst krūmus un iekārtot laukus privātai saimniekošanai. Tikai kad jau bija ieguldītas milzīgas pūles un ņemti dārgi kredīti, atklājās, ka viņu produkcija nevienam nav vajadzīga, jo veikali pilni ar glīti iesaiņotu importa produkciju un Latvijas ekonomiskās robežas neviens pat nedomā sargāt. Tā tika izcūkota arī šo cilvēku dzīve, kuri bija paļāvušies uz lozungu par “18. novembra Latvijas” atjaunošanu. Premjers Šķēle atklāti paziņoja, ka tādas ulmaņlaiku sīksaimniecības Latvijai nav vajadzīgas. Nu viņiem atlika doties meža darbos, nodzerties vai no Latvijas aizbraukt.
Latvija izvēlējās negatīvu identitāti
Kad visas denacionalizācijas un privatizācijas orģijas bija pierimušas un Latvijas tautsaimniecība pilnīgi dezorganizēta vai iznīdēta, tika nosprausts mērķis izpostīto Latviju integrēt Eiropā, kuru dēvēja par “bagāto valstu klubu”. Katram izglītotam, loģiski domājošam cilvēkam bija skaidrs, ko bagātās valstis kapitālisma apstākļos izdarīs ar tādiem kusliem jaunpienācējiem. Kaut vai atceroties to pašu 18. novembra Latviju, kurā bagātie kalpināja nabagos (arī leišu un poļu viesstrādniekus), spieda no tiem pēdējo sulu, kārdināja, krāpa, aplaupīja un pazemoja. Tāpēc jau 18. novembra Latvijā bija lielā cieņā kreisās idejas un literatūra, kas šo sociālo kanibālismu atmaskoja.
Bet 4. maija vara šādas diskusijas nepieļāva. Nekādu diskusiju vispār nebija! Bet beidzot visā pilnībā atklājās īstā un vienīgā 4. maija Republikas identitāte. Tikai tā bija negatīva identitāte.
Termins “negatīvā identitāte” pazīstams psihologiem, runājot par pusaudžu dumpīgumu. Ja pusaudzis nav pienācīgi sagatavots patstāvīgai dzīvei, ja viņš nav atradis savu aicinājumu un dzīves mērķi, viņš var itin viegli nostāties opozīcijā tiem, kas viņu mudina izvēlēties cienījamu dzīves mērķi, piemēram, opozīcijā saviem vecākiem, opozīcijā skolai vai citām autoritātēm. Viņš sāk rīkoties otrādi, nekā šīs autoritātes gaida, par spīti saviem vecākiem, par spīti skolai, par spīti citām institūcijām. Šāds pusaudzis var itin viegli nonākt negatīvā vidē (izvēlēties sliktus draugus), iesaistīties kriminālās aktivitātēs, sākt lietot atkarību izraisošas vielas (alkoholu, narkotikas, datorspēles) utt. Psihologs E. Eriksons šo parādību nosauca par “negatīvo identitāti”. Taču vēl agrāk vācu filozofs Hēgelis šo pašu apzīmējumu lietoja, runājot par valstīm, kurām nav savu pozitīvu mērķu, bet kuras sevi definē kā opozīciju citām valstīm.
Tad nu 4. maija republika ir tipiska valsts ar negatīvu identitāti. Latvijai nav savu mērķu, nav savas misijas, nav savas ideoloģijas, tā savu pastāvēšanas jēgu definē kā opozīciju Krievijai. Stāsts apmēram tāds: “Krievija apdraud Latviju un latviešu tautu, tāpēc mums jādraudzējas (un jāpieskaņojas) ar visām tām valstīm un struktūrām, kas mūs var pasargāt no Krievijas agresijas”. Dienu pirms referenduma par Latvijas iekļaušanu ES šo identitāti vistiešāk un īsāk TV uzrunā izteica tā perioda premjerministrs E. Repše: “Ja nenobalsosim pareizi, jau nākamā rītā Doma laukumā būs krievu tanki.” Apmēram to pašu pirms katrām vēlēšanām vai cita izšķiroša notikuma bazūnēja masu mēdiji: krievi nāk; latvieti, turies; pie varas raujas promaskaviskie spēki; ja nebūs eiro, būs rublis utt. Tā ir 4. maija republikas vienīgā identitāte, vienīgā pastāvēšanas jēga, un tā ir negatīvā identitāte.
Līdz ar to it kā atkrīt vajadzība pēc jebkādas diskusijas vai analīzes par mūsu “ģeopolitisko izvēli” un tās sekām. Neviens režīma lojālists publiski neanalizē, kādas sekas ir Latvijas integrēšanai Eiropā, NATO, Pasaules tirdzniecības organizācijā, cik Latvija ieguvusi, cik zaudējusi (ja neskaita V. Dombroska PR kampaņu par “veiksmes stāstu”). Jo lieta nostādīta tā, ka mums tas vienkārši jādara, citādi jau rīt Doma laukumā ieripos krievu tanki, sūtīs uz Sibīriju, uz Gulagu utt. Tāpēc mums jāpacieš viss: Latvijas atklāta diskriminācija, ES baņķieru diktāts, masu bezdarbs, parādu verdzība, mūsu kultūrtelpas trula amerikanizācija, sabiedrības pederastizācija, izglītības sistēmas debilizācija, idiotiskas vai klaji destruktīvas Briseles direktīvas, “civilizētās pasaules” pamācības, publiskas dibentiņu kratīšanas, amerikāniskās ziepju operas un realitātes šovi, latviešu piedalīšanās citu zemju okupācijā, demogrāfiskā katastrofa, jauniešu aizplūšana uz eiropām, Brīvības pieminekļa regulāra apčurāšana, jo tā izklaidējas mūsu britu sabiedrotie, mūsu sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana utt. Jo alternatīvas nav! Jūs taču negribat, lai latviešus atkal sūtītu uz Sibīriju un mūsu ielas vagotu krievu tanki?
Primitīvi, bet iedarbīgi.
Kapitālisma sistēmas krīze un kosmiskais supermens Putins
Kapitālisms ir plēsonīgs, kapitālisms ir agresīvs, kapitālisms ir parazītisks, kapitālisms ir primitīvs un nežēlīgs, kapitālisms morāli degradē un samin zaudētājus konkurences cīņā. Kapitālam nepieciešama nemitīga ekspansija. Kapitālismu var aprakstīt ar militāriem terminiem: tirgus iekarošana, tirgus paplašināšana, tirgus pārdalīšana, tirgus zaudēšana. Lai cilvēki samierinātos ar sociālo kanibālismu, nepieciešams ārējā ienaidnieka tēls. Jo tikai tā var likt sabiedrību samierināties ar citādi nevajadzīgiem, necilvēcīgiem, netaisnīgiem un noziedzīgiem upuriem.
Mūsdienu kapitālisma centram ASV vienmēr bija kāds ārējais ienaidnieks – barbari, kas traucē progresam. Sākumā tie bija Amerikas indiāņi. Tos iznīcināja. Tad ASV ienaidnieks bija Spānija. Cīnoties ar to, ASV sagrāba pusi Meksikas, Kubu, Havaju salas, Centrālamerikas republikas, Filipīnas, uzspieda savu tirdzniecības kārtību Japānai un Ķīnai (Ķīnu Amerika sadalīja ietekmes zonās ar Rietumeiropas impērijām). Ak jā, vienu laiku par barbariem tika pasludināti ASV dienvidu štati, kuri nevēlējās pieņemt jeņķu biznesa ētiku, un tas jau bija Amerikas pilsoņu karš, kurā dzīvību zaudēja nepilni 700 000 cilvēku. Pēc tam Amerikas ienaidnieku statusu pilnībā izbaudīja Vācija un Japāna, un tūlīt pēc tam par ienaidnieku tika pasludināta PSRS (kas vēl vakar bija sabiedrotā!) un starptautiskais, bezdievīgais komunisms.
PSRS bija ērts ienaidnieka tēls Amerikai. Ar vajadzību ierobežot “PSRS ekspansiju” varēja attaisnot jebkurus upurus. Sadalot pasauli ietekmes sfērās, ASV un PSRS to kopīgi pārvaldīja gandrīz 50 mierpilnus gadus (ja neskaita karus kapitālisma perifērijās). Kad PSRS negaidīti sabruka, ASV stratēģi krita panikā, jo bija zudis tik ideāls ienaidnieka tēls un sabiedrība sāka ilgoties pēc “miera dividendēm”. Atjēgušies, ASV stratēģi sāka drudžaini meklēt dažādas Hitlera reinkarnācijas: Miloseviču, Huseinu, Bin Ladenu ... Bušs pasludināja mūžīgo karu pret islama terorismu. Viņa sekotāji Vidējos austrumus pārvērta par permanentu haosa un nestabilitātes zonu, bet kuru grūti personificēt, jo nav vairs ne Kadafi, ne Huseina, ne Mubaraka, bet Sīrijas Asads izskatās tik eiropeisks un miermīlīgs ... Tad nu Amerika par savu apokaliptisko ienaidnieku izvēlējās Putinu. Uzpūta viņa tēlu un norādīja: lūk, viņš apdraud Ameriku un tās draugus – visu Brīvo, Civilizēto pasauli!
Amerikanizētas sabiedrības ir mēdiju manipulētas sabiedrības, jo tipiskā amerikanizētā sabiedrībā, kāda ir arī mūsu sabiedrība, cilvēki vairāk sazinās ar un caur mēdijiem nekā cits ar citu. Un viņiem ļoti nepatīk sarežģītas, noderīgas grāmatas. Ja ar kādu mēdiju patērētāju sāc runāt par politiku, nekāda saruna nesanāk, jo viņš tikai mehāniski atkārto mēdijos dzirdētās frāzes. Un kas gan cits, ja ne mēdiji uzpūtuši arī Putina personības kultu? Jā, tieši globāla mēroga personības kultu, par kādu Staļins varētu tikai sapņot. Putlers – kā kosmiska mēroga supermens, un ļoti, ļoti ļauns! Arī ģēnijs, protams. Nu tipisks amerikāņu celebrity culture produkts! Pat dupsīgā Kima Kardašjana paliek ēnā! Putins ir The Times un citu globālo tabloidu nemainīga gada persona – visietekmīgākais cilvēks pasaulē (savulaik arī Hitlers un Musolīni tika tāpat uzpūsti)! Putins – Über Alles! Un viņš ir ļoti, ļoti ļauns un viltīgs, Putins ir sliktais zēns! Uz viņa rēķina var norakstīt visu, pat sliktus laika apstākļus.
Bet patiesība tāda, ka Putina sistēma ir vienīgais veids, kā Krievijai uzspiest Vašingtonas neoliberālo laupītājsistēmu, un Krievija šajā shēmā ir viens no galvenajiem Amerikas globālās impērijas balstiem. Jeļcina sistēma, kurā Bils un Helmuts bija Krievijas draugi, nevarēja ilgi pastāvēt, jo kapitālismam arī Krievijā nepieciešams ārējā ienaidnieka tēls!
Viss būtu jauki un varētu turpināt dzīvot, kā ASV un PSRS divvaldības ērā, bet nelaime tā, ka kapitālisma sistēma nonākusi terminālā krīzē. Nekāda tālāka kapitāla ekspansija vairs nav iespējama, jo jau apgūta visa zemeslode un citu planētu tālākai ekspansijai nav. Globālais kapitāls ir koncentrēts dažu grupējumu rokās, un viena grupējuma ekspansija iespējama tikai uz citu grupējumu rēķina. Visi tirgi ir apgūti, bet šo tirgu pirktspēja nemitīgi krītas. Kapitālisma sistēma sasniegusi savas ģeogrāfiskās, resursu un tehnoloģiskās robežas. Tas nozīmē kapitālisma norietu un galu jau paredzamā nākotnē! Kādu laiku vēl var izlikties, ka kapitālismam ir nākotne, bet tikmēr tiek organizētas drudžainas kombinācijas, kas atgādina aizkautas cūkas spārdīšanos pirmsnāves agonijā. Tieši šai apokaliptiskai (pēdējai) kaujai starp globālā kapitāla grupējumiem nepieciešamas pēdējā laikā vērojamās ģeopolitiskās kaislības un kosmiskā supermena Putina tēls. Iedzīts stūrī, tipisks kapitālists ir gatavs uz jebkuru noziegumu.
Lielo karu iespējams novērst vien tad, ja pasaulē tuvākajā laikā izveidosies alternatīvi varas centri (šādi tādi aizmetņi jau veidojas), kas orientēsies uz citām vērtībām un ļaus Amerikai nogrimt dabiskā ceļā (pagaidām Amerika parazitē uz dolāra pielūdzēju rēķina). Tā vai citādi, kapitālisms, kādu mēs to iepazinām 25 gados, nākotnē nepastāvēs. Bet nav teikts, ka tā iekārta, kas nomainīs kapitālismu, būs labāka un cilvēkiem draudzīgāka. Un kas atliks no zemeslodes, ja būs liels karš?
Latvijai šajā kapitālisma agonijā nav nekādu cerību
Tā kā Latvija nav atradusi savu pozitīvu identitāti, tā automātiski kļūst par savas negatīvās identitātes upuri. Gadiem kultivētā opozīcija iedomātajiem “Krievijas draudiem” mūs novedusi līdz loģiskam finālam, kad Latvijas ceļus vago nevis Krievijas, bet Amerikas tanki, kad Latvija pasludināta par vienu no “sešām piefrontes valstīm”, kad Latvijā tiek ierīkoti NATO militārie štābi un ievesta kara tehnika, kad pieņemts kara rezervistu mobilizācijas likums un piedzērušies NATO karavīri apgāna izklaides vietas un puķu dobes, apčurā mūsu pieminekļus. Tas izriet no 4. maija republikas ideoloģiskajā pamatā ieliktās šizofrēnijas, kas šā veidojuma funkcionāriem liek izaicinošā veidā maitāt attiecības ar tuvāko kaimiņu (Krieviju), lai izpatiktu aizokeāna onkulim Semam, kurš Latviju tikai izmanto savās ģeopolitiskajās kombinācijās, lai gan pats nespētu Latviju atrast uz ģeogrāfiskās kartes (ASV mēdiju kara suņi savos materiālos parasti Baltiju jauc ar Balkāniem).
Es vairs neticu, ka Latvijā iespējamas kādas pozitīvas, tautas virzītas pārmaiņas. Vismaz pasīvie mēdiju produkcijas patērētāji (un tādu mūsu vidū ir daudz) ir neglābjami amerikanizēti, viņu psihe saindēta ar toksiskiem apziņas vīrusiem, viņu prāta spējas – debilizētas un paralizētas, par Latviju viņiem nospļauties, viņi sapņo par Rietumu patērēšanas kulta labumiem un naudu, par ko šos labumus krāt un patērēt. To pašu var teikt par partiju faniem, kas neatšķiras no futbola faniem, un ir naidīgi pret citu partiju faniem. Viņi neko nav sapratuši un neko arī nesapratīs, kamēr būs jau par vēlu.
Nezinu, cik Latvijā ir tādu cilvēku, kuri amerikāniskā “progresa” vērtības nepieņem. Viņiem varbūt ir cerība gaidāmās vētras pārdzīvot kādā klusā stūrī, kultivējot cilvēciskas vērtības un sadarbojoties ar sev līdzīgiem. Varbūt, ja tāda iespēja būs, no šīm saliņām kādreiz sāks augt jauna sabiedrība ar citām vērtībām. Varbūt. Gribas tam ticēt.
