To, ka Vija raksta ne tikai prozu, zināju jau pasen, jo biju redzējis viņas dzejoļus gan žurnālos, gan internetā. Mani gan vairāk piesaistīja viņas prozas darbi, kurus bija iespējams baudīt katru otro nedēļu, kad Literārajā Akadēmijā bija jānodod kārtējais mājasdarbs. Arī Prozas lasījumos mēs kopīgi lasījām savus darbus. Taču tagad ir iznākusi Vijas pirmā dzejas grāmata „2 soļi pirms Pleskavas divīzijas”, kurai 17. februārī būs atvēršanas svētki. Jau tagad nevaru sagaidīt šo dienu, jo tajā paredzēts arī Literārās Akadēmijas izlaidums.
Šajā sakarā es piektdienas pēcpusdienā uzrakstīju Vijai un mūsu sarakste noveda pie tā, ka kādu dienu viņa man ienesīs savu grāmatu. Tobrīd nenojautu, ka tas notiks tūlīt pēc tam, it kā Vija visu laiku būtu bijusi ārpusē un gaidītu to brīdi, kad mūsu sarakste nonāks pie viņas grāmatas. Jā, viņa ienāca kafejnīcā un pārsteidza mani. Todien arī tiku pie Vijas tikko izdotās grāmatas eksemplāra. Protams, ar visu autogrāfu.
Kad mūsu sarunas bija galā un Vija aizgāja, es netraucēti ņēmos izlasīt viņas grāmatu no viena vāka līdz otram. Grāmata nav bieza. Tajā ir 39 dzejoļi – daži garāki, daži pavisam īsi. Tās redaktors ir Sergejs Moreino. Grāmatas ievadā Jānis Rokpelnis saka, ka „šīs grāmatas kodolu var nosaukt nu jau nepopulārā, bet precīzā vārdā „mūžs”.”
---
Jāatzīst, grāmata ir mazliet sarežģīta. Es pat teiktu, ka patīkami sarežģīta. Var jau būt, ka tā liekas tikai man – dzejas ne-ekspertam. To izlasot, ir saprotams, ka būs jālasa vēlreiz. Ir jāatrod tam piemērots nostūris, sava vientulība un savs miers. Ātri pārskriet pāri nav tas. Bet todien arī bez sava nostūra spēju no Vijas mazās dzejas grāmatas kaut ko sevī uzsūkt – reizēm sāpes, reizēm vienkāršību vai prieku, reizēm dzīves pieredzi... Mans mīļākais dzejolis ir ar jautājuma zīmi nosaukuma vietā:
par ko un vai vispār viņi sarunājas
vakaros kad tuvums skaitāms centimetros vai pat
viņa bārdas rugāji spiežas viņas augšstilbos
līdzās nav monitoru klaviatūru
pat aizkari aizvērti
varbūt katram sava grāmata
tukši skatieni pēc izrādes
kad skatītāji aizgājuši skatuve tukša
jākļūst pašiem par sevi
---
Ar šo īso atsauksmi savā blogā gribētu aizsākt jaunu sadaļu, kurā biežāk uzrakstītu par izlasītajām grāmatām daudz mazākas piezīmes (gluži kā šī), lai mēneša garumā nav jākrāj domas par vairākām grāmatām vienlaicīgi. Turpmāk es vienkārši uzrakstīšu īsi par katru izlasīto grāmatu, protams, neskaitot tās grāmatas, kuras lasu sadarbībā ar izdevējiem. Par tām arī turpmāk rakstīšu kā pienākas rakstīt. Bet uz atvadām rinda no viena Vijas dzejoļa, kura tik ļoti atbilst manām šā brīža sajūtām, kad ārā ir tik barga ziema:
„ķermenis kavējas kustēties kaut centimetru vēsuma virzienā”
