Likteņa pirksts? Mana vaina? Tā tam vajadzēja notikt? Kas tagad notiks?!
Šie jautājumi mani nomoka-katru dienu.
Viss aizsākās pirms 2 gadiem Jāņos kad sākām dzīvot kopā. Viss bij ideāli, brauciens gan uz Parīzi, Vāciju, Viļņu, Norvēģiju. Laiks ar Tevi divatā. Smiekli, asaras, pārdzīvojumi-ar to visu tikām galā.
Tikām pāri tavu vecāku runām, aizspriedumiem un visu pāŗējo.... Kas notika? Ar Tevi?...
Būtu arī bērns mums ja nebūtu pieļāvusi kļūdu, būtu attiecības bez pārmetumiem un neuzticēšanās ja nebūtu aizbraucis uz ārzemēm strādāt.....
Sākuma kritums sākās kad tevis nebij blakus kad man to visvairāk vajadzēja.... Tu biji prom domādams ka laime ir naudā...
Nēe tas tā tomēr nav...
Uzticēji kādam man palīdzēt-tā bij lielākā kļūda, ja vēl labi zināji kas var notikt.... pēc visiem mūsu strīdiem, vārdu pārmaiņām, tu iedragāji manu dvēseli saapīgakajā vietā-līdz ar to atriebība-bet tā izrādījās veltīga...
Vēl kā līdz šim attceros šo piektdienu ar 13 datumu. Atbraucu no darba, abi skrējām līdz darbam atpakaļ, pēc tam atkal mājās. Un tev klikšķis nez kāds uznāca un sāki pārmest ka esmu bijusi dušā-kurā vietā/?/? Man darbā tādas nav, darbs no 8.00-17.00 tu biji pakaļ 17.00 pat varēji paskatīties kamerās.
Tā arī sākās viss, izdzini no mājas laukā tikai biksēs, zeķēs un maikā kad vēl bij sniegs. Meita palika iekšā mēģinādama padod apavus vismaz. Bet veltīgi.
Vecmammai mikro insults dēļ tavas bļaušanas, ārdīšanās uz viņu. Žņaudzi mani, rokas lauzi laukā, un sāpīgākais ka teici ka nogalināsi manu meitu ja tel. Kodu nepateikšu. Ar nazi rokā tevi ieraudzīt, tās bija šausmas, jo cik zemu tu varēji nolaisties???
Es tavam dēlam pat nebiju pielikusi pirkstu, kur nu vēl draudējusi, pat sēdējusi līdz vēlai vakara stundai viņam pal’īdzot matemātiku atrisināt. Un tas bij veltīgi.
Pēc tā vakara incidenta vairs nerunājām viens ar otru, gulējām katrs savā istabā. Sākām ēst katrs savu paiku. Tu prasīji beigās piedošanu man par to vakaru, es tev teicu piedod sev un tad gan jau.... Ja viņš spēs to sev piedot tad.....
Kura māte varētu piedod ka draud kāds nogalināt viņas bērnu, kurš pat nav tēvs.... Un vecmammai insultu piesauca...
Pēc nedēļas devos apciemot vecmammu uz slimnīcu, un palieku pa brīvdienām pie tantes. Tu piedāvājies aizvest, meitiņa lai paliek mājās mana, ka tu viņu pieskatīsi....
Tu aizvedi mani, domāju ka patiešām nožēlo, bet kā tad.... Sāki dziedāt atkal 12 naktī, ka esmu palaistuve, aizbraucu ar kādu satikties.... Novedi mani līdz depresijai....
Nākamajā dienā ātri aizskrēju līdz slimnīcai un tad steidzos mājās ar asarām, jo tas nebij vairs izturams no tavas puses, jo kas es par māti ka meitu atstāju un pati aizbraucu..... bet paklau kurš manu vecmammu noveda tik tālu?? Viņa man bija pati svarīgākā.
Un atkal nekontaktējāmies veselu nedēļu, ka atkal brīvdienas priekšā. Un sakrāmēju mantas un devos pie tantes ar meituu pavadīt brīvdienas. Izbraukdama no mājas atskanēja īsziņas signāls-paliec tur kur tagad brauc!!! Īstenībā tev vajadzēja aizvākties no tās mājas, jo tu viņu nokārtoji uz savu vārdu pa kluso, kautgan es viņu atradu un interesējos, tu varēji palikt pie savas mātes.....
Bet neatgriezos, tik pirmdien ieskrēju pēc darba apģērba, un meitu nelaidu uz skolu, kamēr neatrodu tā brīža risinājumu. Meitiņa palika pie radiem. Ar cilvēka palīdzību dzīvoklis atrasts kur var dzīvot. Meitiņa neapmeklēja skolu nedēļu, sarunāju ar audzinātāju. Pēc nedēļas svētdienā tev jautāju lai atdod mantas manas, un kā līdz šai dienai nav viņas man. Es vairs nevēlos tavā dzīvē maisīties, līst, rādīties.
Tikai atdod manas mantas un bērnam grāmatas....
Tiklīdz jautāju kad varu dabūt viņas, tu šac skandināt ka nenotiks pēc mana prāta, un vajadzēja savākt sestdien, bet tu mjau man neko neteici-apgalvo ka esi teicis.
Es vēl aizvien nesaprotu tevi.... Tu tik daudz sāpināji mani, atņēmi telefonu, dāvinātās mantas, fiziski un morāli iespaidoji, nostādīji manus tuvākos pret mani, pasi paņēmi, dāvanu karti ar savāci. Un tagad pasmejies par mani.
Sacīdams ka atdosi mantas kad buusi lv, bet cilvēki var apstiprināt ka tu esi LV un melo man....
Tev pat zvana signāls nemainās kad zvanu tev un lūdzos atdod mantas, tev mašīna stāv pie mājām, slēpoties mājās.
Bet šajā dzīvē tevi tas neietekmē tu pat iepriekšējām tāpat esi darījis, sacīdams ka viņas tevi krāpa utt. Bet paejot laikam esmu sapratusi nejau viņās ir bijusi vaina-bet tevī... Tu jau meklē iemelsu lai izšķirtos, ja tev tēvs skandina ka esmu tev kautko sabarojusi ka nenotiek pēc viņa prāta....
Tu paklausi citus nevis sevi....
Lai cik lieli ir bijuši sarežģījumi, tiem ir jātiek pāri
Un mēs jau pēc tam tik apjaušam cik cilvēks mums ir bijis dārgs. Nenoliegšu tu man vēl aizvien esi dārgs, domāju par tevi ik dienu ik stundu.
Esmu rpom no tevis un sāku jaunu dzīvi ar meitu, bez savām mantām....
Tu vēl teici lai nedraudu tev ar policiju ka tev viss vienalga, jo tu redz bij pieradis ka neviena neuzdrosināsies par tevi ko suudzēt un teikt, Bet es to darīju dēl šavas meitas, saņēmos un aizgāju. Policijā uzrakstīju sūdzību par tevi ka neatdod mantas,par fizisku iespaidošanu, par nazi, un ja tu šādi draudi manai meitai tad kur ir garantija ka pats savu dēlu nenogalināsi dzērmumā??? Tu bij skaidrā kad draudēji manai meitai!!!!
Tu pats savu dēlu neaudzini, ka viņš ir pa 4 mājām un katrs audzina savādāk, vectēvs lutina ar naudu nesniegdams mīlestību, mīlestību vienu vārd parāda naudā,, vecvecmamma-tur ir super, tava māte māca kā ir pareizi jādomā, salasījusies simeļņikovu, mamma dēlam-tā vismaz zin kā audzināt viņu.
Un tagad stāsti ka esmu pēdējā tur ..... ka esmu krāpusi tevi, es ilgi mocījos gulēdami tavaa mājā otraa istabā cerībā ka atnāksi, bet nē tu čatoji jau ar citu , braukāji apkārt....
Sāpīgi, mokoši
Bet tāda ir dzīve! Es tev varu tikai novēlēt to labāko, lai tev veicas un iemīli no sirds kādu, un beidz fiziski iespaidot, melot!
Tu netikai man nodarīji pāri bet manai meitai, ja man meitai sapņos rādās kā tu mani nošauj....
Tukšums šajā momentā iekšā, vēlētos ar tevi parunāt, bet princips.... Izpatīci saviem vec’’akiem, kaut gan tev jau pašam ir 32 gadi.....
Paliec sveiks ar manām mantām.....Likteņa pirksts? Mana vaina? Tā tam vajadzēja notikt? Kas tagad notiks?!
Šie jautājumi mani nomoka-katru dienu.
Viss aizsākās pirms 2 gadiem Jāņos kad sākām dzīvot kopā. Viss bij ideāli, brauciens gan uz Parīzi, Vāciju, Viļņu, Norvēģiju. Laiks ar Tevi divatā. Smiekli, asaras, pārdzīvojumi-ar to visu tikām galā.
Tikām pāri tavu vecāku runām, aizspriedumiem un visu pāŗējo.... Kas notika? Ar Tevi?...
Būtu arī bērns mums ja nebūtu pieļāvusi kļūdu, būtu attiecības bez pārmetumiem un neuzticēšanās ja nebūtu aizbraucis uz ārzemēm strādāt.....
Sākuma kritums sākās kad tevis nebij blakus kad man to visvairāk vajadzēja.... Tu biji prom domādams ka laime ir naudā...
Nēe tas tā tomēr nav...
Uzticēji kādam man palīdzēt-tā bij lielākā kļūda, ja vēl labi zināji kas var notikt.... pēc visiem mūsu strīdiem, vārdu pārmaiņām, tu iedragāji manu dvēseli saapīgakajā vietā-līdz ar to atriebība-bet tā izrādījās veltīga...
Vēl kā līdz šim attceros šo piektdienu ar 13 datumu. Atbraucu no darba, abi skrējām līdz darbam atpakaļ, pēc tam atkal mājās. Un tev klikšķis nez kāds uznāca un sāki pārmest ka esmu bijusi dušā-kurā vietā/?/? Man darbā tādas nav, darbs no 8.00-17.00 tu biji pakaļ 17.00 pat varēji paskatīties kamerās.
Tā arī sākās viss, izdzini no mājas laukā tikai biksēs, zeķēs un maikā kad vēl bij sniegs. Meita palika iekšā mēģinādama padod apavus vismaz. Bet veltīgi.
Vecmammai mikro insults dēļ tavas bļaušanas, ārdīšanās uz viņu. Žņaudzi mani, rokas lauzi laukā, un sāpīgākais ka teici ka nogalināsi manu meitu ja tel. Kodu nepateikšu. Ar nazi rokā tevi ieraudzīt, tās bija šausmas, jo cik zemu tu varēji nolaisties???
Es tavam dēlam pat nebiju pielikusi pirkstu, kur nu vēl draudējusi, pat sēdējusi līdz vēlai vakara stundai viņam pal’īdzot matemātiku atrisināt. Un tas bij veltīgi.
Pēc tā vakara incidenta vairs nerunājām viens ar otru, gulējām katrs savā istabā. Sākām ēst katrs savu paiku. Tu prasīji beigās piedošanu man par to vakaru, es tev teicu piedod sev un tad gan jau.... Ja viņš spēs to sev piedot tad.....
Kura māte varētu piedod ka draud kāds nogalināt viņas bērnu, kurš pat nav tēvs.... Un vecmammai insultu piesauca...
Pēc nedēļas devos apciemot vecmammu uz slimnīcu, un palieku pa brīvdienām pie tantes. Tu piedāvājies aizvest, meitiņa lai paliek mājās mana, ka tu viņu pieskatīsi....
Tu aizvedi mani, domāju ka patiešām nožēlo, bet kā tad.... Sāki dziedāt atkal 12 naktī, ka esmu palaistuve, aizbraucu ar kādu satikties.... Novedi mani līdz depresijai....
Nākamajā dienā ātri aizskrēju līdz slimnīcai un tad steidzos mājās ar asarām, jo tas nebij vairs izturams no tavas puses, jo kas es par māti ka meitu atstāju un pati aizbraucu..... bet paklau kurš manu vecmammu noveda tik tālu?? Viņa man bija pati svarīgākā.
Un atkal nekontaktējāmies veselu nedēļu, ka atkal brīvdienas priekšā. Un sakrāmēju mantas un devos pie tantes ar meituu pavadīt brīvdienas. Izbraukdama no mājas atskanēja īsziņas signāls-paliec tur kur tagad brauc!!! Īstenībā tev vajadzēja aizvākties no tās mājas, jo tu viņu nokārtoji uz savu vārdu pa kluso, kautgan es viņu atradu un interesējos, tu varēji palikt pie savas mātes.....
Bet neatgriezos, tik pirmdien ieskrēju pēc darba apģērba, un meitu nelaidu uz skolu, kamēr neatrodu tā brīža risinājumu. Meitiņa palika pie radiem. Ar cilvēka palīdzību dzīvoklis atrasts kur var dzīvot. Meitiņa neapmeklēja skolu nedēļu, sarunāju ar audzinātāju. Pēc nedēļas svētdienā tev jautāju lai atdod mantas manas, un kā līdz šai dienai nav viņas man. Es vairs nevēlos tavā dzīvē maisīties, līst, rādīties.
Tikai atdod manas mantas un bērnam grāmatas....
Tiklīdz jautāju kad varu dabūt viņas, tu šac skandināt ka nenotiks pēc mana prāta, un vajadzēja savākt sestdien, bet tu mjau man neko neteici-apgalvo ka esi teicis.
Es vēl aizvien nesaprotu tevi.... Tu tik daudz sāpināji mani, atņēmi telefonu, dāvinātās mantas, fiziski un morāli iespaidoji, nostādīji manus tuvākos pret mani, pasi paņēmi, dāvanu karti ar savāci. Un tagad pasmejies par mani.
Sacīdams ka atdosi mantas kad buusi lv, bet cilvēki var apstiprināt ka tu esi LV un melo man....
Tev pat zvana signāls nemainās kad zvanu tev un lūdzos atdod mantas, tev mašīna stāv pie mājām, slēpoties mājās.
Bet šajā dzīvē tevi tas neietekmē tu pat iepriekšējām tāpat esi darījis, sacīdams ka viņas tevi krāpa utt. Bet paejot laikam esmu sapratusi nejau viņās ir bijusi vaina-bet tevī... Tu jau meklē iemelsu lai izšķirtos, ja tev tēvs skandina ka esmu tev kautko sabarojusi ka nenotiek pēc viņa prāta....
Tu paklausi citus nevis sevi....
Lai cik lieli ir bijuši sarežģījumi, tiem ir jātiek pāri
Un mēs jau pēc tam tik apjaušam cik cilvēks mums ir bijis dārgs. Nenoliegšu tu man vēl aizvien esi dārgs, domāju par tevi ik dienu ik stundu.
Esmu rpom no tevis un sāku jaunu dzīvi ar meitu, bez savām mantām....
Tu vēl teici lai nedraudu tev ar policiju ka tev viss vienalga, jo tu redz bij pieradis ka neviena neuzdrosināsies par tevi ko suudzēt un teikt, Bet es to darīju dēl šavas meitas, saņēmos un aizgāju. Policijā uzrakstīju sūdzību par tevi ka neatdod mantas,par fizisku iespaidošanu, par nazi, un ja tu šādi draudi manai meitai tad kur ir garantija ka pats savu dēlu nenogalināsi dzērmumā??? Tu bij skaidrā kad draudēji manai meitai!!!!
Tu pats savu dēlu neaudzini, ka viņš ir pa 4 mājām un katrs audzina savādāk, vectēvs lutina ar naudu nesniegdams mīlestību, mīlestību vienu vārd parāda naudā,, vecvecmamma-tur ir super, tava māte māca kā ir pareizi jādomā, salasījusies simeļņikovu, mamma dēlam-tā vismaz zin kā audzināt viņu.
Un tagad stāsti ka esmu pēdējā tur ..... ka esmu krāpusi tevi, es ilgi mocījos gulēdami tavaa mājā otraa istabā cerībā ka atnāksi, bet nē tu čatoji jau ar citu , braukāji apkārt....
Sāpīgi, mokoši
Bet tāda ir dzīve! Es tev varu tikai novēlēt to labāko, lai tev veicas un iemīli no sirds kādu, un beidz fiziski iespaidot, melot!
Tu netikai man nodarīji pāri bet manai meitai, ja man meitai sapņos rādās kā tu mani nošauj....
Tukšums šajā momentā iekšā, vēlētos ar tevi parunāt, bet princips.... Izpatīci saviem vec’’akiem, kaut gan tev jau pašam ir 32 gadi.....
Paliec sveiks ar manām mantām.....Likteņa pirksts? Mana vaina? Tā tam vajadzēja notikt? Kas tagad notiks?!
Šie jautājumi mani nomoka-katru dienu.
Viss aizsākās pirms 2 gadiem Jāņos kad sākām dzīvot kopā. Viss bij ideāli, brauciens gan uz Parīzi, Vāciju, Viļņu, Norvēģiju. Laiks ar Tevi divatā. Smiekli, asaras, pārdzīvojumi-ar to visu tikām galā.
Tikām pāri tavu vecāku runām, aizspriedumiem un visu pāŗējo.... Kas notika? Ar Tevi?...
Būtu arī bērns mums ja nebūtu pieļāvusi kļūdu, būtu attiecības bez pārmetumiem un neuzticēšanās ja nebūtu aizbraucis uz ārzemēm strādāt.....
Sākuma kritums sākās kad tevis nebij blakus kad man to visvairāk vajadzēja.... Tu biji prom domādams ka laime ir naudā...
Nēe tas tā tomēr nav...
Uzticēji kādam man palīdzēt-tā bij lielākā kļūda, ja vēl labi zināji kas var notikt.... pēc visiem mūsu strīdiem, vārdu pārmaiņām, tu iedragāji manu dvēseli saapīgakajā vietā-līdz ar to atriebība-bet tā izrādījās veltīga...
Vēl kā līdz šim attceros šo piektdienu ar 13 datumu. Atbraucu no darba, abi skrējām līdz darbam atpakaļ, pēc tam atkal mājās. Un tev klikšķis nez kāds uznāca un sāki pārmest ka esmu bijusi dušā-kurā vietā/?/? Man darbā tādas nav, darbs no 8.00-17.00 tu biji pakaļ 17.00 pat varēji paskatīties kamerās.
Tā arī sākās viss, izdzini no mājas laukā tikai biksēs, zeķēs un maikā kad vēl bij sniegs. Meita palika iekšā mēģinādama padod apavus vismaz. Bet veltīgi.
Vecmammai mikro insults dēļ tavas bļaušanas, ārdīšanās uz viņu. Žņaudzi mani, rokas lauzi laukā, un sāpīgākais ka teici ka nogalināsi manu meitu ja tel. Kodu nepateikšu. Ar nazi rokā tevi ieraudzīt, tās bija šausmas, jo cik zemu tu varēji nolaisties???
Es tavam dēlam pat nebiju pielikusi pirkstu, kur nu vēl draudējusi, pat sēdējusi līdz vēlai vakara stundai viņam pal’īdzot matemātiku atrisināt. Un tas bij veltīgi.
Pēc tā vakara incidenta vairs nerunājām viens ar otru, gulējām katrs savā istabā. Sākām ēst katrs savu paiku. Tu prasīji beigās piedošanu man par to vakaru, es tev teicu piedod sev un tad gan jau.... Ja viņš spēs to sev piedot tad.....
Kura māte varētu piedod ka draud kāds nogalināt viņas bērnu, kurš pat nav tēvs.... Un vecmammai insultu piesauca...
Pēc nedēļas devos apciemot vecmammu uz slimnīcu, un palieku pa brīvdienām pie tantes. Tu piedāvājies aizvest, meitiņa lai paliek mājās mana, ka tu viņu pieskatīsi....
Tu aizvedi mani, domāju ka patiešām nožēlo, bet kā tad.... Sāki dziedāt atkal 12 naktī, ka esmu palaistuve, aizbraucu ar kādu satikties.... Novedi mani līdz depresijai....
Nākamajā dienā ātri aizskrēju līdz slimnīcai un tad steidzos mājās ar asarām, jo tas nebij vairs izturams no tavas puses, jo kas es par māti ka meitu atstāju un pati aizbraucu..... bet paklau kurš manu vecmammu noveda tik tālu?? Viņa man bija pati svarīgākā.
Un atkal nekontaktējāmies veselu nedēļu, ka atkal brīvdienas priekšā. Un sakrāmēju mantas un devos pie tantes ar meituu pavadīt brīvdienas. Izbraukdama no mājas atskanēja īsziņas signāls-paliec tur kur tagad brauc!!! Īstenībā tev vajadzēja aizvākties no tās mājas, jo tu viņu nokārtoji uz savu vārdu pa kluso, kautgan es viņu atradu un interesējos, tu varēji palikt pie savas mātes.....
Bet neatgriezos, tik pirmdien ieskrēju pēc darba apģērba, un meitu nelaidu uz skolu, kamēr neatrodu tā brīža risinājumu. Meitiņa palika pie radiem. Ar cilvēka palīdzību dzīvoklis atrasts kur var dzīvot. Meitiņa neapmeklēja skolu nedēļu, sarunāju ar audzinātāju. Pēc nedēļas svētdienā tev jautāju lai atdod mantas manas, un kā līdz šai dienai nav viņas man. Es vairs nevēlos tavā dzīvē maisīties, līst, rādīties.
Tikai atdod manas mantas un bērnam grāmatas....
Tiklīdz jautāju kad varu dabūt viņas, tu šac skandināt ka nenotiks pēc mana prāta, un vajadzēja savākt sestdien, bet tu mjau man neko neteici-apgalvo ka esi teicis.
Es vēl aizvien nesaprotu tevi.... Tu tik daudz sāpināji mani, atņēmi telefonu, dāvinātās mantas, fiziski un morāli iespaidoji, nostādīji manus tuvākos pret mani, pasi paņēmi, dāvanu karti ar savāci. Un tagad pasmejies par mani.
Sacīdams ka atdosi mantas kad buusi lv, bet cilvēki var apstiprināt ka tu esi LV un melo man....
Tev pat zvana signāls nemainās kad zvanu tev un lūdzos atdod mantas, tev mašīna stāv pie mājām, slēpoties mājās.
Bet šajā dzīvē tevi tas neietekmē tu pat iepriekšējām tāpat esi darījis, sacīdams ka viņas tevi krāpa utt. Bet paejot laikam esmu sapratusi nejau viņās ir bijusi vaina-bet tevī... Tu jau meklē iemelsu lai izšķirtos, ja tev tēvs skandina ka esmu tev kautko sabarojusi ka nenotiek pēc viņa prāta....
Tu paklausi citus nevis sevi....
Lai cik lieli ir bijuši sarežģījumi, tiem ir jātiek pāri
Un mēs jau pēc tam tik apjaušam cik cilvēks mums ir bijis dārgs. Nenoliegšu tu man vēl aizvien esi dārgs, domāju par tevi ik dienu ik stundu.
Esmu rpom no tevis un sāku jaunu dzīvi ar meitu, bez savām mantām....
Tu vēl teici lai nedraudu tev ar policiju ka tev viss vienalga, jo tu redz bij pieradis ka neviena neuzdrosināsies par tevi ko suudzēt un teikt, Bet es to darīju dēl šavas meitas, saņēmos un aizgāju. Policijā uzrakstīju sūdzību par tevi ka neatdod mantas,par fizisku iespaidošanu, par nazi, un ja tu šādi draudi manai meitai tad kur ir garantija ka pats savu dēlu nenogalināsi dzērmumā??? Tu bij skaidrā kad draudēji manai meitai!!!!
Tu pats savu dēlu neaudzini, ka viņš ir pa 4 mājām un katrs audzina savādāk, vectēvs lutina ar naudu nesniegdams mīlestību, mīlestību vienu vārd parāda naudā,, vecvecmamma-tur ir super, tava māte māca kā ir pareizi jādomā, salasījusies simeļņikovu, mamma dēlam-tā vismaz zin kā audzināt viņu.
Un tagad stāsti ka esmu pēdējā tur ..... ka esmu krāpusi tevi, es ilgi mocījos gulēdami tavaa mājā otraa istabā cerībā ka atnāksi, bet nē tu čatoji jau ar citu , braukāji apkārt....
Sāpīgi, mokoši
Bet tāda ir dzīve! Es tev varu tikai novēlēt to labāko, lai tev veicas un iemīli no sirds kādu, un beidz fiziski iespaidot, melot!
Tu netikai man nodarīji pāri bet manai meitai, ja man meitai sapņos rādās kā tu mani nošauj....
Tukšums šajā momentā iekšā, vēlētos ar tevi parunāt, bet princips.... Izpatīci saviem vec’’akiem, kaut gan tev jau pašam ir 32 gadi.....
Paliec sveiks ar manām mantām.....Likteņa pirksts? Mana vaina? Tā tam vajadzēja notikt? Kas tagad notiks?!
Šie jautājumi mani nomoka-katru dienu.
Viss aizsākās pirms 2 gadiem Jāņos kad sākām dzīvot kopā. Viss bij ideāli, brauciens gan uz Parīzi, Vāciju, Viļņu, Norvēģiju. Laiks ar Tevi divatā. Smiekli, asaras, pārdzīvojumi-ar to visu tikām galā.
Tikām pāri tavu vecāku runām, aizspriedumiem un visu pāŗējo.... Kas notika? Ar Tevi?...
Būtu arī bērns mums ja nebūtu pieļāvusi kļūdu, būtu attiecības bez pārmetumiem un neuzticēšanās ja nebūtu aizbraucis uz ārzemēm strādāt.....
Sākuma kritums sākās kad tevis nebij blakus kad man to visvairāk vajadzēja.... Tu biji prom domādams ka laime ir naudā...
Nēe tas tā tomēr nav...
Uzticēji kādam man palīdzēt-tā bij lielākā kļūda, ja vēl labi zināji kas var notikt.... pēc visiem mūsu strīdiem, vārdu pārmaiņām, tu iedragāji manu dvēseli saapīgakajā vietā-līdz ar to atriebība-bet tā izrādījās veltīga...
Vēl kā līdz šim attceros šo piektdienu ar 13 datumu. Atbraucu no darba, abi skrējām līdz darbam atpakaļ, pēc tam atkal mājās. Un tev klikšķis nez kāds uznāca un sāki pārmest ka esmu bijusi dušā-kurā vietā/?/? Man darbā tādas nav, darbs no 8.00-17.00 tu biji pakaļ 17.00 pat varēji paskatīties kamerās.
Tā arī sākās viss, izdzini no mājas laukā tikai biksēs, zeķēs un maikā kad vēl bij sniegs. Meita palika iekšā mēģinādama padod apavus vismaz. Bet veltīgi.
Vecmammai mikro insults dēļ tavas bļaušanas, ārdīšanās uz viņu. Žņaudzi mani, rokas lauzi laukā, un sāpīgākais ka teici ka nogalināsi manu meitu ja tel. Kodu nepateikšu. Ar nazi rokā tevi ieraudzīt, tās bija šausmas, jo cik zemu tu varēji nolaisties???
Es tavam dēlam pat nebiju pielikusi pirkstu, kur nu vēl draudējusi, pat sēdējusi līdz vēlai vakara stundai viņam pal’īdzot matemātiku atrisināt. Un tas bij veltīgi.
Pēc tā vakara incidenta vairs nerunājām viens ar otru, gulējām katrs savā istabā. Sākām ēst katrs savu paiku. Tu prasīji beigās piedošanu man par to vakaru, es tev teicu piedod sev un tad gan jau.... Ja viņš spēs to sev piedot tad.....
Kura māte varētu piedod ka draud kāds nogalināt viņas bērnu, kurš pat nav tēvs.... Un vecmammai insultu piesauca...
Pēc nedēļas devos apciemot vecmammu uz slimnīcu, un palieku pa brīvdienām pie tantes. Tu piedāvājies aizvest, meitiņa lai paliek mājās mana, ka tu viņu pieskatīsi....
Tu aizvedi mani, domāju ka patiešām nožēlo, bet kā tad.... Sāki dziedāt atkal 12 naktī, ka esmu palaistuve, aizbraucu ar kādu satikties.... Novedi mani līdz depresijai....
Nākamajā dienā ātri aizskrēju līdz slimnīcai un tad steidzos mājās ar asarām, jo tas nebij vairs izturams no tavas puses, jo kas es par māti ka meitu atstāju un pati aizbraucu..... bet paklau kurš manu vecmammu noveda tik tālu?? Viņa man bija pati svarīgākā.
Un atkal nekontaktējāmies veselu nedēļu, ka atkal brīvdienas priekšā. Un sakrāmēju mantas un devos pie tantes ar meituu pavadīt brīvdienas. Izbraukdama no mājas atskanēja īsziņas signāls-paliec tur kur tagad brauc!!! Īstenībā tev vajadzēja aizvākties no tās mājas, jo tu viņu nokārtoji uz savu vārdu pa kluso, kautgan es viņu atradu un interesējos, tu varēji palikt pie savas mātes.....
Bet neatgriezos, tik pirmdien ieskrēju pēc darba apģērba, un meitu nelaidu uz skolu, kamēr neatrodu tā brīža risinājumu. Meitiņa palika pie radiem. Ar cilvēka palīdzību dzīvoklis atrasts kur var dzīvot. Meitiņa neapmeklēja skolu nedēļu, sarunāju ar audzinātāju. Pēc nedēļas svētdienā tev jautāju lai atdod mantas manas, un kā līdz šai dienai nav viņas man. Es vairs nevēlos tavā dzīvē maisīties, līst, rādīties.
Tikai atdod manas mantas un bērnam grāmatas....
Tiklīdz jautāju kad varu dabūt viņas, tu šac skandināt ka nenotiks pēc mana prāta, un vajadzēja savākt sestdien, bet tu mjau man neko neteici-apgalvo ka esi teicis.
Es vēl aizvien nesaprotu tevi.... Tu tik daudz sāpināji mani, atņēmi telefonu, dāvinātās mantas, fiziski un morāli iespaidoji, nostādīji manus tuvākos pret mani, pasi paņēmi, dāvanu karti ar savāci. Un tagad pasmejies par mani.
Sacīdams ka atdosi mantas kad buusi lv, bet cilvēki var apstiprināt ka tu esi LV un melo man....
Tev pat zvana signāls nemainās kad zvanu tev un lūdzos atdod mantas, tev mašīna stāv pie mājām, slēpoties mājās.
Bet šajā dzīvē tevi tas neietekmē tu pat iepriekšējām tāpat esi darījis, sacīdams ka viņas tevi krāpa utt. Bet paejot laikam esmu sapratusi nejau viņās ir bijusi vaina-bet tevī... Tu jau meklē iemelsu lai izšķirtos, ja tev tēvs skandina ka esmu tev kautko sabarojusi ka nenotiek pēc viņa prāta....
Tu paklausi citus nevis sevi....
Lai cik lieli ir bijuši sarežģījumi, tiem ir jātiek pāri
Un mēs jau pēc tam tik apjaušam cik cilvēks mums ir bijis dārgs. Nenoliegšu tu man vēl aizvien esi dārgs, domāju par tevi ik dienu ik stundu.
Esmu rpom no tevis un sāku jaunu dzīvi ar meitu, bez savām mantām....
Tu vēl teici lai nedraudu tev ar policiju ka tev viss vienalga, jo tu redz bij pieradis ka neviena neuzdrosināsies par tevi ko suudzēt un teikt, Bet es to darīju dēl šavas meitas, saņēmos un aizgāju. Policijā uzrakstīju sūdzību par tevi ka neatdod mantas,par fizisku iespaidošanu, par nazi, un ja tu šādi draudi manai meitai tad kur ir garantija ka pats savu dēlu nenogalināsi dzērmumā??? Tu bij skaidrā kad draudēji manai meitai!!!!
Tu pats savu dēlu neaudzini, ka viņš ir pa 4 mājām un katrs audzina savādāk, vectēvs lutina ar naudu nesniegdams mīlestību, mīlestību vienu vārd parāda naudā,, vecvecmamma-tur ir super, tava māte māca kā ir pareizi jādomā, salasījusies simeļņikovu, mamma dēlam-tā vismaz zin kā audzināt viņu.
Un tagad stāsti ka esmu pēdējā tur ..... ka esmu krāpusi tevi, es ilgi mocījos gulēdami tavaa mājā otraa istabā cerībā ka atnāksi, bet nē tu čatoji jau ar citu , braukāji apkārt....
Sāpīgi, mokoši
Bet tāda ir dzīve! Es tev varu tikai novēlēt to labāko, lai tev veicas un iemīli no sirds kādu, un beidz fiziski iespaidot, melot!
Tu netikai man nodarīji pāri bet manai meitai, ja man meitai sapņos rādās kā tu mani nošauj....
Tukšums šajā momentā iekšā, vēlētos ar tevi parunāt, bet princips.... Izpatīci saviem vec’’akiem, kaut gan tev jau pašam ir 32 gadi.....
Paliec sveiks ar manām mantām.....Likteņa pirksts? Mana vaina? Tā tam vajadzēja notikt? Kas tagad notiks?!
Šie jautājumi mani nomoka-katru dienu.
Viss aizsākās pirms 2 gadiem Jāņos kad sākām dzīvot kopā. Viss bij ideāli, brauciens gan uz Parīzi, Vāciju, Viļņu, Norvēģiju. Laiks ar Tevi divatā. Smiekli, asaras, pārdzīvojumi-ar to visu tikām galā.
Tikām pāri tavu vecāku runām, aizspriedumiem un visu pāŗējo.... Kas notika? Ar Tevi?...
Būtu arī bērns mums ja nebūtu pieļāvusi kļūdu, būtu attiecības bez pārmetumiem un neuzticēšanās ja nebūtu aizbraucis uz ārzemēm strādāt.....
Sākuma kritums sākās kad tevis nebij blakus kad man to visvairāk vajadzēja.... Tu biji prom domādams ka laime ir naudā...
Nēe tas tā tomēr nav...
Uzticēji kādam man palīdzēt-tā bij lielākā kļūda, ja vēl labi zināji kas var notikt.... pēc visiem mūsu strīdiem, vārdu pārmaiņām, tu iedragāji manu dvēseli saapīgakajā vietā-līdz ar to atriebība-bet tā izrādījās veltīga...
Vēl kā līdz šim attceros šo piektdienu ar 13 datumu. Atbraucu no darba, abi skrējām līdz darbam atpakaļ, pēc tam atkal mājās. Un tev klikšķis nez kāds uznāca un sāki pārmest ka esmu bijusi dušā-kurā vietā/?/? Man darbā tādas nav, darbs no 8.00-17.00 tu biji pakaļ 17.00 pat varēji paskatīties kamerās.
Tā arī sākās viss, izdzini no mājas laukā tikai biksēs, zeķēs un maikā kad vēl bij sniegs. Meita palika iekšā mēģinādama padod apavus vismaz. Bet veltīgi.
Vecmammai mikro insults dēļ tavas bļaušanas, ārdīšanās uz viņu. Žņaudzi mani, rokas lauzi laukā, un sāpīgākais ka teici ka nogalināsi manu meitu ja tel. Kodu nepateikšu. Ar nazi rokā tevi ieraudzīt, tās bija šausmas, jo cik zemu tu varēji nolaisties???
Es tavam dēlam pat nebiju pielikusi pirkstu, kur nu vēl draudējusi, pat sēdējusi līdz vēlai vakara stundai viņam pal’īdzot matemātiku atrisināt. Un tas bij veltīgi.
Pēc tā vakara incidenta vairs nerunājām viens ar otru, gulējām katrs savā istabā. Sākām ēst katrs savu paiku. Tu prasīji beigās piedošanu man par to vakaru, es tev teicu piedod sev un tad gan jau.... Ja viņš spēs to sev piedot tad.....
Kura māte varētu piedod ka draud kāds nogalināt viņas bērnu, kurš pat nav tēvs.... Un vecmammai insultu piesauca...
Pēc nedēļas devos apciemot vecmammu uz slimnīcu, un palieku pa brīvdienām pie tantes. Tu piedāvājies aizvest, meitiņa lai paliek mājās mana, ka tu viņu pieskatīsi....
Tu aizvedi mani, domāju ka patiešām nožēlo, bet kā tad.... Sāki dziedāt atkal 12 naktī, ka esmu palaistuve, aizbraucu ar kādu satikties.... Novedi mani līdz depresijai....
Nākamajā dienā ātri aizskrēju līdz slimnīcai un tad steidzos mājās ar asarām, jo tas nebij vairs izturams no tavas puses, jo kas es par māti ka meitu atstāju un pati aizbraucu..... bet paklau kurš manu vecmammu noveda tik tālu?? Viņa man bija pati svarīgākā.
Un atkal nekontaktējāmies veselu nedēļu, ka atkal brīvdienas priekšā. Un sakrāmēju mantas un devos pie tantes ar meituu pavadīt brīvdienas. Izbraukdama no mājas atskanēja īsziņas signāls-paliec tur kur tagad brauc!!! Īstenībā tev vajadzēja aizvākties no tās mājas, jo tu viņu nokārtoji uz savu vārdu pa kluso, kautgan es viņu atradu un interesējos, tu varēji palikt pie savas mātes.....
Bet neatgriezos, tik pirmdien ieskrēju pēc darba apģērba, un meitu nelaidu uz skolu, kamēr neatrodu tā brīža risinājumu. Meitiņa palika pie radiem. Ar cilvēka palīdzību dzīvoklis atrasts kur var dzīvot. Meitiņa neapmeklēja skolu nedēļu, sarunāju ar audzinātāju. Pēc nedēļas svētdienā tev jautāju lai atdod mantas manas, un kā līdz šai dienai nav viņas man. Es vairs nevēlos tavā dzīvē maisīties, līst, rādīties.
Tikai atdod manas mantas un bērnam grāmatas....
Tiklīdz jautāju kad varu dabūt viņas, tu šac skandināt ka nenotiks pēc mana prāta, un vajadzēja savākt sestdien, bet tu mjau man neko neteici-apgalvo ka esi teicis.
Es vēl aizvien nesaprotu tevi.... Tu tik daudz sāpināji mani, atņēmi telefonu, dāvinātās mantas, fiziski un morāli iespaidoji, nostādīji manus tuvākos pret mani, pasi paņēmi, dāvanu karti ar savāci. Un tagad pasmejies par mani.
Sacīdams ka atdosi mantas kad buusi lv, bet cilvēki var apstiprināt ka tu esi LV un melo man....
Tev pat zvana signāls nemainās kad zvanu tev un lūdzos atdod mantas, tev mašīna stāv pie mājām, slēpoties mājās.
Bet šajā dzīvē tevi tas neietekmē tu pat iepriekšējām tāpat esi darījis, sacīdams ka viņas tevi krāpa utt. Bet paejot laikam esmu sapratusi nejau viņās ir bijusi vaina-bet tevī... Tu jau meklē iemelsu lai izšķirtos, ja tev tēvs skandina ka esmu tev kautko sabarojusi ka nenotiek pēc viņa prāta....
Tu paklausi citus nevis sevi....
Lai cik lieli ir bijuši sarežģījumi, tiem ir jātiek pāri
Un mēs jau pēc tam tik apjaušam cik cilvēks mums ir bijis dārgs. Nenoliegšu tu man vēl aizvien esi dārgs, domāju par tevi ik dienu ik stundu.
Esmu rpom no tevis un sāku jaunu dzīvi ar meitu, bez savām mantām....
Tu vēl teici lai nedraudu tev ar policiju ka tev viss vienalga, jo tu redz bij pieradis ka neviena neuzdrosināsies par tevi ko suudzēt un teikt, Bet es to darīju dēl šavas meitas, saņēmos un aizgāju. Policijā uzrakstīju sūdzību par tevi ka neatdod mantas,par fizisku iespaidošanu, par nazi, un ja tu šādi draudi manai meitai tad kur ir garantija ka pats savu dēlu nenogalināsi dzērmumā??? Tu bij skaidrā kad draudēji manai meitai!!!!
Tu pats savu dēlu neaudzini, ka viņš ir pa 4 mājām un katrs audzina savādāk, vectēvs lutina ar naudu nesniegdams mīlestību, mīlestību vienu vārd parāda naudā,, vecvecmamma-tur ir super, tava māte māca kā ir pareizi jādomā, salasījusies simeļņikovu, mamma dēlam-tā vismaz zin kā audzināt viņu.
Un tagad stāsti ka esmu pēdējā tur ..... ka esmu krāpusi tevi, es ilgi mocījos gulēdami tavaa mājā otraa istabā cerībā ka atnāksi, bet nē tu čatoji jau ar citu , braukāji apkārt....
Sāpīgi, mokoši
Bet tāda ir dzīve! Es tev varu tikai novēlēt to labāko, lai tev veicas un iemīli no sirds kādu, un beidz fiziski iespaidot, melot!
Tu netikai man nodarīji pāri bet manai meitai, ja man meitai sapņos rādās kā tu mani nošauj....
Tukšums šajā momentā iekšā, vēlētos ar tevi parunāt, bet princips.... Izpatīci saviem vec’’akiem, kaut gan tev jau pašam ir 32 gadi.....
Paliec sveiks ar manām mantām.....Likteņa pirksts? Mana vaina? Tā tam vajadzēja notikt? Kas tagad notiks?!
Šie jautājumi mani nomoka-katru dienu.
Viss aizsākās pirms 2 gadiem Jāņos kad sākām dzīvot kopā. Viss bij ideāli, brauciens gan uz Parīzi, Vāciju, Viļņu, Norvēģiju. Laiks ar Tevi divatā. Smiekli, asaras, pārdzīvojumi-ar to visu tikām galā.
Tikām pāri tavu vecāku runām, aizspriedumiem un visu pāŗējo.... Kas notika? Ar Tevi?...
Būtu arī bērns mums ja nebūtu pieļāvusi kļūdu, būtu attiecības bez pārmetumiem un neuzticēšanās ja nebūtu aizbraucis uz ārzemēm strādāt.....
Sākuma kritums sākās kad tevis nebij blakus kad man to visvairāk vajadzēja.... Tu biji prom domādams ka laime ir naudā...
Nēe tas tā tomēr nav...
Uzticēji kādam man palīdzēt-tā bij lielākā kļūda, ja vēl labi zināji kas var notikt.... pēc visiem mūsu strīdiem, vārdu pārmaiņām, tu iedragāji manu dvēseli saapīgakajā vietā-līdz ar to atriebība-bet tā izrādījās veltīga...
Vēl kā līdz šim attceros šo piektdienu ar 13 datumu. Atbraucu no darba, abi skrējām līdz darbam atpakaļ, pēc tam atkal mājās. Un tev klikšķis nez kāds uznāca un sāki pārmest ka esmu bijusi dušā-kurā vietā/?/? Man darbā tādas nav, darbs no 8.00-17.00 tu biji pakaļ 17.00 pat varēji paskatīties kamerās.
Tā arī sākās viss, izdzini no mājas laukā tikai biksēs, zeķēs un maikā kad vēl bij sniegs. Meita palika iekšā mēģinādama padod apavus vismaz. Bet veltīgi.
Vecmammai mikro insults dēļ tavas bļaušanas, ārdīšanās uz viņu. Žņaudzi mani, rokas lauzi laukā, un sāpīgākais ka teici ka nogalināsi manu meitu ja tel. Kodu nepateikšu. Ar nazi rokā tevi ieraudzīt, tās bija šausmas, jo cik zemu tu varēji nolaisties???
Es tavam dēlam pat nebiju pielikusi pirkstu, kur nu vēl draudējusi, pat sēdējusi līdz vēlai vakara stundai viņam pal’īdzot matemātiku atrisināt. Un tas bij veltīgi.
Pēc tā vakara incidenta vairs nerunājām viens ar otru, gulējām katrs savā istabā. Sākām ēst katrs savu paiku. Tu prasīji beigās piedošanu man par to vakaru, es tev teicu piedod sev un tad gan jau.... Ja viņš spēs to sev piedot tad.....
Kura māte varētu piedod ka draud kāds nogalināt viņas bērnu, kurš pat nav tēvs.... Un vecmammai insultu piesauca...
Pēc nedēļas devos apciemot vecmammu uz slimnīcu, un palieku pa brīvdienām pie tantes. Tu piedāvājies aizvest, meitiņa lai paliek mājās mana, ka tu viņu pieskatīsi....
Tu aizvedi mani, domāju ka patiešām nožēlo, bet kā tad.... Sāki dziedāt atkal 12 naktī, ka esmu palaistuve, aizbraucu ar kādu satikties.... Novedi mani līdz depresijai....
Nākamajā dienā ātri aizskrēju līdz slimnīcai un tad steidzos mājās ar asarām, jo tas nebij vairs izturams no tavas puses, jo kas es par māti ka meitu atstāju un pati aizbraucu..... bet paklau kurš manu vecmammu noveda tik tālu?? Viņa man bija pati svarīgākā.
Un atkal nekontaktējāmies veselu nedēļu, ka atkal brīvdienas priekšā. Un sakrāmēju mantas un devos pie tantes ar meituu pavadīt brīvdienas. Izbraukdama no mājas atskanēja īsziņas signāls-paliec tur kur tagad brauc!!! Īstenībā tev vajadzēja aizvākties no tās mājas, jo tu viņu nokārtoji uz savu vārdu pa kluso, kautgan es viņu atradu un interesējos, tu varēji palikt pie savas mātes.....
Bet neatgriezos, tik pirmdien ieskrēju pēc darba apģērba, un meitu nelaidu uz skolu, kamēr neatrodu tā brīža risinājumu. Meitiņa palika pie radiem. Ar cilvēka palīdzību dzīvoklis atrasts kur var dzīvot. Meitiņa neapmeklēja skolu nedēļu, sarunāju ar audzinātāju. Pēc nedēļas svētdienā tev jautāju lai atdod mantas manas, un kā līdz šai dienai nav viņas man. Es vairs nevēlos tavā dzīvē maisīties, līst, rādīties.
Tikai atdod manas mantas un bērnam grāmatas....
Tiklīdz jautāju kad varu dabūt viņas, tu šac skandināt ka nenotiks pēc mana prāta, un vajadzēja savākt sestdien, bet tu mjau man neko neteici-apgalvo ka esi teicis.
Es vēl aizvien nesaprotu tevi.... Tu tik daudz sāpināji mani, atņēmi telefonu, dāvinātās mantas, fiziski un morāli iespaidoji, nostādīji manus tuvākos pret mani, pasi paņēmi, dāvanu karti ar savāci. Un tagad pasmejies par mani.
Sacīdams ka atdosi mantas kad buusi lv, bet cilvēki var apstiprināt ka tu esi LV un melo man....
Tev pat zvana signāls nemainās kad zvanu tev un lūdzos atdod mantas, tev mašīna stāv pie mājām, slēpoties mājās.
Bet šajā dzīvē tevi tas neietekmē tu pat iepriekšējām tāpat esi darījis, sacīdams ka viņas tevi krāpa utt. Bet paejot laikam esmu sapratusi nejau viņās ir bijusi vaina-bet tevī... Tu jau meklē iemelsu lai izšķirtos, ja tev tēvs skandina ka esmu tev kautko sabarojusi ka nenotiek pēc viņa prāta....
Tu paklausi citus nevis sevi....
Lai cik lieli ir bijuši sarežģījumi, tiem ir jātiek pāri
Un mēs jau pēc tam tik apjaušam cik cilvēks mums ir bijis dārgs. Nenoliegšu tu man vēl aizvien esi dārgs, domāju par tevi ik dienu ik stundu.
Esmu rpom no tevis un sāku jaunu dzīvi ar meitu, bez savām mantām....
Tu vēl teici lai nedraudu tev ar policiju ka tev viss vienalga, jo tu redz bij pieradis ka neviena neuzdrosināsies par tevi ko suudzēt un teikt, Bet es to darīju dēl šavas meitas, saņēmos un aizgāju. Policijā uzrakstīju sūdzību par tevi ka neatdod mantas,par fizisku iespaidošanu, par nazi, un ja tu šādi draudi manai meitai tad kur ir garantija ka pats savu dēlu nenogalināsi dzērmumā??? Tu bij skaidrā kad draudēji manai meitai!!!!
Tu pats savu dēlu neaudzini, ka viņš ir pa 4 mājām un katrs audzina savādāk, vectēvs lutina ar naudu nesniegdams mīlestību, mīlestību vienu vārd parāda naudā,, vecvecmamma-tur ir super, tava māte māca kā ir pareizi jādomā, salasījusies simeļņikovu, mamma dēlam-tā vismaz zin kā audzināt viņu.
Un tagad stāsti ka esmu pēdējā tur ..... ka esmu krāpusi tevi, es ilgi mocījos gulēdami tavaa mājā otraa istabā cerībā ka atnāksi, bet nē tu čatoji jau ar citu , braukāji apkārt....
Sāpīgi, mokoši
Bet tāda ir dzīve! Es tev varu tikai novēlēt to labāko, lai tev veicas un iemīli no sirds kādu, un beidz fiziski iespaidot, melot!
Tu netikai man nodarīji pāri bet manai meitai, ja man meitai sapņos rādās kā tu mani nošauj....
Tukšums šajā momentā iekšā, vēlētos ar tevi parunāt, bet princips.... Izpatīci saviem vec’’akiem, kaut gan tev jau pašam ir 32 gadi.....
Paliec sveiks ar manām mantām.....Likteņa pirksts? Mana vaina? Tā tam vajadzēja notikt? Kas tagad notiks?!
Šie jautājumi mani nomoka-katru dienu.
Viss aizsākās pirms 2 gadiem Jāņos kad sākām dzīvot kopā. Viss bij ideāli, brauciens gan uz Parīzi, Vāciju, Viļņu, Norvēģiju. Laiks ar Tevi divatā. Smiekli, asaras, pārdzīvojumi-ar to visu tikām galā.
Tikām pāri tavu vecāku runām, aizspriedumiem un visu pāŗējo.... Kas notika? Ar Tevi?...
Būtu arī bērns mums ja nebūtu pieļāvusi kļūdu, būtu attiecības bez pārmetumiem un neuzticēšanās ja nebūtu aizbraucis uz ārzemēm strādāt.....
Sākuma kritums sākās kad tevis nebij blakus kad man to visvairāk vajadzēja.... Tu biji prom domādams ka laime ir naudā...
Nēe tas tā tomēr nav...
Uzticēji kādam man palīdzēt-tā bij lielākā kļūda, ja vēl labi zināji kas var notikt.... pēc visiem mūsu strīdiem, vārdu pārmaiņām, tu iedragāji manu dvēseli saapīgakajā vietā-līdz ar to atriebība-bet tā izrādījās veltīga...
Vēl kā līdz šim attceros šo piektdienu ar 13 datumu. Atbraucu no darba, abi skrējām līdz darbam atpakaļ, pēc tam atkal mājās. Un tev klikšķis nez kāds uznāca un sāki pārmest ka esmu bijusi dušā-kurā vietā/?/? Man darbā tādas nav, darbs no 8.00-17.00 tu biji pakaļ 17.00 pat varēji paskatīties kamerās.
Tā arī sākās viss, izdzini no mājas laukā tikai biksēs, zeķēs un maikā kad vēl bij sniegs. Meita palika iekšā mēģinādama padod apavus vismaz. Bet veltīgi.
Vecmammai mikro insults dēļ tavas bļaušanas, ārdīšanās uz viņu. Žņaudzi mani, rokas lauzi laukā, un sāpīgākais ka teici ka nogalināsi manu meitu ja tel. Kodu nepateikšu. Ar nazi rokā tevi ieraudzīt, tās bija šausmas, jo cik zemu tu varēji nolaisties???
Es tavam dēlam pat nebiju pielikusi pirkstu, kur nu vēl draudējusi, pat sēdējusi līdz vēlai vakara stundai viņam pal’īdzot matemātiku atrisināt. Un tas bij veltīgi.
Pēc tā vakara incidenta vairs nerunājām viens ar otru, gulējām katrs savā istabā. Sākām ēst katrs savu paiku. Tu prasīji beigās piedošanu man par to vakaru, es tev teicu piedod sev un tad gan jau.... Ja viņš spēs to sev piedot tad.....
Kura māte varētu piedod ka draud kāds nogalināt viņas bērnu, kurš pat nav tēvs.... Un vecmammai insultu piesauca...
Pēc nedēļas devos apciemot vecmammu uz slimnīcu, un palieku pa brīvdienām pie tantes. Tu piedāvājies aizvest, meitiņa lai paliek mājās mana, ka tu viņu pieskatīsi....
Tu aizvedi mani, domāju ka patiešām nožēlo, bet kā tad.... Sāki dziedāt atkal 12 naktī, ka esmu palaistuve, aizbraucu ar kādu satikties.... Novedi mani līdz depresijai....
Nākamajā dienā ātri aizskrēju līdz slimnīcai un tad steidzos mājās ar asarām, jo tas nebij vairs izturams no tavas puses, jo kas es par māti ka meitu atstāju un pati aizbraucu..... bet paklau kurš manu vecmammu noveda tik tālu?? Viņa man bija pati svarīgākā.
Un atkal nekontaktējāmies veselu nedēļu, ka atkal brīvdienas priekšā. Un sakrāmēju mantas un devos pie tantes ar meituu pavadīt brīvdienas. Izbraukdama no mājas atskanēja īsziņas signāls-paliec tur kur tagad brauc!!! Īstenībā tev vajadzēja aizvākties no tās mājas, jo tu viņu nokārtoji uz savu vārdu pa kluso, kautgan es viņu atradu un interesējos, tu varēji palikt pie savas mātes.....
Bet neatgriezos, tik pirmdien ieskrēju pēc darba apģērba, un meitu nelaidu uz skolu, kamēr neatrodu tā brīža risinājumu. Meitiņa palika pie radiem. Ar cilvēka palīdzību dzīvoklis atrasts kur var dzīvot. Meitiņa neapmeklēja skolu nedēļu, sarunāju ar audzinātāju. Pēc nedēļas svētdienā tev jautāju lai atdod mantas manas, un kā līdz šai dienai nav viņas man. Es vairs nevēlos tavā dzīvē maisīties, līst, rādīties.
Tikai atdod manas mantas un bērnam grāmatas....
Tiklīdz jautāju kad varu dabūt viņas, tu šac skandināt ka nenotiks pēc mana prāta, un vajadzēja savākt sestdien, bet tu mjau man neko neteici-apgalvo ka esi teicis.
Es vēl aizvien nesaprotu tevi.... Tu tik daudz sāpināji mani, atņēmi telefonu, dāvinātās mantas, fiziski un morāli iespaidoji, nostādīji manus tuvākos pret mani, pasi paņēmi, dāvanu karti ar savāci. Un tagad pasmejies par mani.
Sacīdams ka atdosi mantas kad buusi lv, bet cilvēki var apstiprināt ka tu esi LV un melo man....
Tev pat zvana signāls nemainās kad zvanu tev un lūdzos atdod mantas, tev mašīna stāv pie mājām, slēpoties mājās.
Bet šajā dzīvē tevi tas neietekmē tu pat iepriekšējām tāpat esi darījis, sacīdams ka viņas tevi krāpa utt. Bet paejot laikam esmu sapratusi nejau viņās ir bijusi vaina-bet tevī... Tu jau meklē iemelsu lai izšķirtos, ja tev tēvs skandina ka esmu tev kautko sabarojusi ka nenotiek pēc viņa prāta....
Tu paklausi citus nevis sevi....
Lai cik lieli ir bijuši sarežģījumi, tiem ir jātiek pāri
Un mēs jau pēc tam tik apjaušam cik cilvēks mums ir bijis dārgs. Nenoliegšu tu man vēl aizvien esi dārgs, domāju par tevi ik dienu ik stundu.
Esmu rpom no tevis un sāku jaunu dzīvi ar meitu, bez savām mantām....
Tu vēl teici lai nedraudu tev ar policiju ka tev viss vienalga, jo tu redz bij pieradis ka neviena neuzdrosināsies par tevi ko suudzēt un teikt, Bet es to darīju dēl šavas meitas, saņēmos un aizgāju. Policijā uzrakstīju sūdzību par tevi ka neatdod mantas,par fizisku iespaidošanu, par nazi, un ja tu šādi draudi manai meitai tad kur ir garantija ka pats savu dēlu nenogalināsi dzērmumā??? Tu bij skaidrā kad draudēji manai meitai!!!!
Tu pats savu dēlu neaudzini, ka viņš ir pa 4 mājām un katrs audzina savādāk, vectēvs lutina ar naudu nesniegdams mīlestību, mīlestību vienu vārd parāda naudā,, vecvecmamma-tur ir super, tava māte māca kā ir pareizi jādomā, salasījusies simeļņikovu, mamma dēlam-tā vismaz zin kā audzināt viņu.
Un tagad stāsti ka esmu pēdējā tur ..... ka esmu krāpusi tevi, es ilgi mocījos gulēdami tavaa mājā otraa istabā cerībā ka atnāksi, bet nē tu čatoji jau ar citu , braukāji apkārt....
Sāpīgi, mokoši
Bet tāda ir dzīve! Es tev varu tikai novēlēt to labāko, lai tev veicas un iemīli no sirds kādu, un beidz fiziski iespaidot, melot!
Tu netikai man nodarīji pāri bet manai meitai, ja man meitai sapņos rādās kā tu mani nošauj....
Tukšums šajā momentā iekšā, vēlētos ar tevi parunāt, bet princips.... Izpatīci saviem vec’’akiem, kaut gan tev jau pašam ir 32 gadi.....
Paliec sveiks ar manām mantām.....Likteņa pirksts? Mana vaina? Tā tam vajadzēja notikt? Kas tagad notiks?!
Šie jautājumi mani nomoka-katru dienu.
Viss aizsākās pirms 2 gadiem Jāņos kad sākām dzīvot kopā. Viss bij ideāli, brauciens gan uz Parīzi, Vāciju, Viļņu, Norvēģiju. Laiks ar Tevi divatā. Smiekli, asaras, pārdzīvojumi-ar to visu tikām galā.
Tikām pāri tavu vecāku runām, aizspriedumiem un visu pāŗējo.... Kas notika? Ar Tevi?...
Būtu arī bērns mums ja nebūtu pieļāvusi kļūdu, būtu attiecības bez pārmetumiem un neuzticēšanās ja nebūtu aizbraucis uz ārzemēm strādāt.....
Sākuma kritums sākās kad tevis nebij blakus kad man to visvairāk vajadzēja.... Tu biji prom domādams ka laime ir naudā...
Nēe tas tā tomēr nav...
Uzticēji kādam man palīdzēt-tā bij lielākā kļūda, ja vēl labi zināji kas var notikt.... pēc visiem mūsu strīdiem, vārdu pārmaiņām, tu iedragāji manu dvēseli saapīgakajā vietā-līdz ar to atriebība-bet tā izrādījās veltīga...
Vēl kā līdz šim attceros šo piektdienu ar 13 datumu. Atbraucu no darba, abi skrējām līdz darbam atpakaļ, pēc tam atkal mājās. Un tev klikšķis nez kāds uznāca un sāki pārmest ka esmu bijusi dušā-kurā vietā/?/? Man darbā tādas nav, darbs no 8.00-17.00 tu biji pakaļ 17.00 pat varēji paskatīties kamerās.
Tā arī sākās viss, izdzini no mājas laukā tikai biksēs, zeķēs un maikā kad vēl bij sniegs. Meita palika iekšā mēģinādama padod apavus vismaz. Bet veltīgi.
Vecmammai mikro insults dēļ tavas bļaušanas, ārdīšanās uz viņu. Žņaudzi mani, rokas lauzi laukā, un sāp
