Jāņi un Līgo svētki4

Vēsture Zāļu vakars Daugavmalā 18. gadsimtā.

Vasaras saulgriežu laikā līdz zemei nonāk visvairāk saules gaismas. Šī enerģija dabā veicina dzīvības vairošanos un augšanu,tāpēc ļoti daudzās pirmatnējās kultūrās šīs dienas tiek svinētas. Tā ir arī viena no vissenākajām Eiropas tautu tradīcijām,kas iezīmē laika cikliskumu un kalpo par atskaites punktu kalendāram. Pēc savas nozīmes tie bija vissvarīgākie gada svētki. Visu nakti jākur ugunskurs,lai nodrošinātu gaismas pāreju no viena saules gada otrā. Ugunskurā tika dedzināti pērnie vainagi un mesti ziedokļi — lai nākošais cikls būtu auglīgs druvām,cilvēkiem un zvēriem. Tāpēc arī erotiskās darbības,bet par to visu atbildīgs bija Jāņa Tēvs. Arī romiešu mitoloģijā dievs Jānus (Ianus, izrunā [ˈjaː.nus]) atbild par galu un sākumu. Jaunais cikls (gads) bija jāsagaida tīram - pēc pusnakts bija jāmazgājas rasā,ezerā vai upē. Tāpat arī lēkšana pāri ugunskuram nodrošina attīrīšanos. Visi ciemiņi bija kārtīgi jāpacienā. Līdz ar kristietības parādīšanos visi agrākie svētki tika aizstāti un piedēvēti kādam nozīmīgam kristiešu notikumam. Tā šos svētkus kristīgā baznīca mēģināja aizstāt ar (Iohannes Baptista) jeb Jāņa ristītāja dienas svinēšanu.

  Zāļu un vainagu tirgotāji Daugavmalas tirgū 1920. gados.

1584. gadā Baltazars Rusovs savā Livonijas hronikā rakstīja,ka „Pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco,dzied un lēkā”. Zināms, ka tajā laikā Rīgas zvejnieki,mastu brāķētāji un pārcēlāji katru gadu pēc saulgriežiem laivās brauca uz Pārdaugavu vai arī uz kādu Daugavas salu,kur, kopā ar ģimenēm un viesiem dedzinot sārtus,līksmoja līdz pat rīta ausmai.

Kad 1759. gadā bagātais latviešu mastu brāķētājs Jānis Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas,kur aizsākās Zāļu vakara svinēšanas tradīcija. Vēlāk svinēšanu pārcēla uz Hermeliņa muižu,pēc tam uz Daugavas labo krastu pie pils. Ap 1790. gadu ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas. 1820. gados Rīgas rāte lika pārcelt Daugavmalas Zāļu tirgu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā. 1832. gadā latviešu nedēļas avīze „Tas latviešu ļaužu Draugs” sniedza šādu svētku aprakstu:

Tās divi dienas priekš Jāņiem mums,pilsētniekiem,ik gadus īstas prieka dienas. Pirmās dienas vakarā liels puķu tirgus Daugavas malā sākas. Tad zemnieki,kas tuvumā dzīvo,atnes puķes,kroņus un dažādas zāles,dārznieki atved atkal savas visjaukākās un dārgākās preces,un pilsētnieki nāk un pērk – vai nu kroņus bērniem par prieku,vai puķes kādiem mīļiem par dāvanu,vai kumeles,vai mētras un citādas tādas zāles,kas pret dažādām slimībām palīdz. Citi nāk,gribēdami tik skatīties to lielo ļaužu un,spēlmaņiem spēlējot,staigalē līdz pat tumšumam.

— „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” 1832.

Vēl 18. gs. beigās pie kādas nopostītas baznīcas Vīlandes apkārtnē Jāņu vakarā sapulcējušies tūkstošiem cilvēku. Uz drupām dedzināta Jāņuguns,kurā ļaudis metuši ziedojumus. Šķīstīšanās nolūkos sievietes kailas dejojušas ap drupām,citi turpat sēdējuši,ēduši un dzēruši.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā,Zāļu dienas svinēšana izvērtas par tautas svētkiem. Tika izteikts priekšlikums,ka 22., 23. un 24. jūniju vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām,22. jūnijā svinot Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās),23. jūnijā Zāļu dienu,bet 24. jūnijā Jāņa dienu.

1990. gada 3. oktobrī likumā „Par svētku un atceres dienām” Līgo svētki atkal tika atzīti par valsts svētku dienām.

Tradīcijas:

Jāņuzāļu plūkšana,mājas un sētas rotāšana.

Pie Jāņuzālēm piederēja gandrīz visi lakstaugi,bet īpaši madaras,ņerbules,debestiņas,āboliņš u.c. Ar tām izpušķoja istabas,sētu,pagalmu,tās vija arī vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bija bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķoja ar apses un alkšņa zariem: tos uzskatīja par ļaunā kokiem.Dažas Jāņuzāles bija jāplūc pusdienā,citas Jāņu vakarā,citas rasas laikā Jāņu rītā. Pēc Paula Einhorma 1627. gadā rakstītā:

Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums,ka zālēm,kas tai dienā lasītas,esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem,cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām.

Vainagu vīšana.

Vainaga aplis,tāpat kā Jāņu siers un Jāņuguns simbolizēja sauli.Vainagu vīšanai izmantoja dažādus ziedus. Ticēja,ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām,atvaira skauģus un nelabvēļus. Tā kā ozoli bija svēti koki,pēc senākajām tradīcijām ozolu vainagu valkāt varēja tikai vīrs vārdā Jānis,viņš arī bij Jāņa Tēvs un galvenā svētku persona. Neviena sieviete viņam nedrīkstēja atteikt dejot. Tāpēc arī tik daudz bērniem ir vārds Jānis. Ar ozola vainagiem svētīja zirgus,bites. Arī govīm gani vija vainagus.

Jāņuguns dedzināšana.

Jāņuguns (arī pūdeļa,pundeļa,Jāņu sveces,raganas dedzināšana) dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes augstākajā vietā,var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā. Tiek sadedzināti pērnie vainagi. Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību. Tāpēc visu nakti nedrīkst gulēt.

Dziesmu dziedāšana.

Līgošana ir Jāņu dziesmu dziedāšana,kas saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Zemkopjiem ir ļoti svarīgi,lai druvas un pļavas vējā līgotos,jo ja labība nav padevusies - viņa vēl nelīgojas. Līgojamais laiks iesākās divas nedēļas priekš Jāņiem,savu augstāko stāvokli sasniedza Jāņu priekšvakarā un pastāvēja līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkstēja līgot. Līgošanu Jāņu naktī iesāka pēc vakariņām un turpināja visu nakti gandrīz līdz saules lēkšanai pie Jāņuguns un arī ejot no mājas uz māju. Apdziedāšanu Jāņos sauc par aplīgošanu - kalpi aplīgoja kungus un saimniekus,meitas puišus un otrādi. Kad vienā mājā visi bija aplīgoti,tad līgotāji devās uz nākamo,pa ceļam līgojot un noskatoties vai nākošajām mājām piederošie lauki ir sakopti.

Alus un siers.

Jāņa dienā dzēra alu un ēda Jāņu sieru,lai nākamajā vasarā augtu mieži un govis dotu vairāk piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienāja gan ar sieru,gan ar alu.

Jāņu nakts burvestības.

Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: "Viss uz mani, viss uz mani!" Ja kāds to dzird,tad lai saka: "Man kaut pusīti!" Tad arī tam piena netrūks. Raganas tērpušās baltās drānās un izlaidušas vaļējus matus,par raganām Jāņos uzskatīja arī sievas,kuras savas burvestības veica kaimiņu tīrumos un lopu laidaros,tiem kaitējot un atņemot svētību. Ugunī tiek mesti ziedojumi auglībai.

Jāņu nakts vaļības.

Sievas un jaunas meitas galvā lika vainagus un visas kopā dziedāja,dejoja apkārt ugunskuram,gāja rotaļās. Ticēja,ka ar erotiskām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radīšanas spēku.

Peldēšanās.

Jaunais cikls bija jāsagaida tīra - pēc pusnakts bija plikam jāmazgājas rasā,ezerā vai upē.

Papardes zieda meklēšana.

To atrodot,varēja iegūt bagātību un laimi,izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. „Kas iegūst papardes ziedu,tas ir laimīgs,jo tam piepildās viss,ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt”."Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8,kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis,tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim,bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam".

Lēkšana pār ugunskuru.

Kad uguns jau mazāka drosmīgākie lec pāri ugunskuram pa vienam vai pāros, tādā veidā sevi attīrot.

Priecīgus un lustīgus Jāņus!