šitais ir ievads manam topšajam stāstam.
esiet tik laipni un izsakiet savas domas par to, varbūt jūs man radīsiet iedvesmu un velmi tā turpināšanai.
P.S. ja būsiet atsaucīgi un izteiksiet velmi lasīt pārējo stāstu, tad es to pa daļām ievietošu spokos. :D
Laiki mainās
Šis stāsts ir sens kā pasaule, ja pat ne senāks! Mana loma šajā visā ir maza. Es esmu kā nejauš garāmgājējs, kas šo to ir dzirdējis un redzējis. Par seniem laikiem es zinu stāstīt tikai tik daudz ko man ir stāstījis mans tēvs un viņam viņa tēvs.
Šim stāstam ir daudz versijas, bet pamats ir visam viens. Leģenda vēsta:
“Tas bija laiks, kad Zeme bija lielāka un apvārsnis platāks. Divas saules apgaismoja tautas. Katra tauta bija cēla un varena, miers valdīja viņu starpā. Visādi radījumi bija sastopami – gan no elles nākuši, gan paradīzes cēlušies. Burvi, cilvēki, elfi, rūķi dzīvoja draugā viens ar otru. Gadsimtiem ilgi miers un draudzība valdīja.
Valdnieki mainījās, nāca jauna paaudze un līdz ar to viss mainījās. Radās domstarpība un naids auga starp senajiem draugiem. Sākās kari starp dižciltīgajiem, kas ilga gadsimtus, gadsimtus, gadsimtus. Ilgo kauju laikā bojā gāja liela daļa tautu un daudzas iznīka pavisam. Pienāca laiks, kad kaujām neredzēja gala un pasauli pārņēma drūma tumsa, kas skāra visus. Paradīzē gaismu nomainīja asins sārta dūmaka. Ellē apdzisa liesmas un saltums pārņēma Zemes dzīles. Zemi klāja asins un nāves dvaka. Visu tautu sirdīs bailes un naids kvēloja. Tas tā ilga vēl 3 gadu tūkstošus. Pasaule, kurā agrāk valdīja miers un draudzība, tagad slīka necaurredzamā tumsā.
Šinī laikā sāka klīst baumas, par tautu, kas radusies no pēdējā gaismas stara, kas izspīdējis caur tumsu. Tauta, kas varenāka pār visām tautām, armija ar nebeidzami daudz galvām. Viņu ieročiem un bruņas, kas no gaismas veidoti, šķeļ tumsu lauskās.
Šis baumas ceļoja un mainījās, bet patiesību zināja vien retais. Pienāca laiks, kad šie gaismas kareivji sāka savu misiju – atgūt mieru pasaulē un aizdzīt tumsu. Par šo tautu maz kas zināms. Zināms, ka viņus kaujās nebija iespējams uzveikt. Pirms visām kaujām viņi piedāvāja nomest ieročus tapt viņu paklausībā. Sākumā neviens negrasījās padoties, bet kad kauja gāja uz norietu, gaismas kareivji piedāvāja padoties un pretinieki no bailēm vai cieņas piekrita. Par šīm kaijām dzirdot, daudzas tautas padevās pirms kaujas dvaka sāka virmot gaisā, bet citas tautas cieta zaudējumus lielākus nekā visu iepriekšējo kauju kopskaitā. Teritorijas, kurām pāri gāja gaismas kareivji, tumsai cauri sāka spīdēt blāvas gaismas stari, vēstīdami par pārmaiņām.
Tūkstošs gadi bija nepieciešami, lai gaismas kareivji valdītu pār Zemi, Paradīzi un Elli. Kad viss bija iekarots un visas tautas bija zem viena karoga un karš starp tautām beidzies un miers atkal valdīja, tumsa palēnam atkāpās. Kad pēdējā nāves dvaka bija gaisusi un asinis neklāja pasauli, starp visām atlikušajām tautām tika noslēgts miera līgums, kurā bija aprakstītas sekas, kas draud par miera pārkāpumu, un citas ar to saistītas lietas. Šo likumu mūsdienās pazīst kā “SENO LIKUMU.” Gaismas kareivjus sāka dēvēt par Senā Likuma Kalpiem.”
Šī leģenda man bērnībā bija kā pasaka, ko stāstīja tēvs. Viņš tai ticēja un zināja stāstīt daudz ko par to laiku un allaž sūkstījās par to, kā laiks ir mainījies.
Kopš “SENĀ LIKUMA” laikiem viss ir mainījies. Senā Likuma Kalpi laika gaitā pazuduši no pasaules bez pēdām. Paradīze, Elle un Zeme atdalījās un kļuva par dažādām pasaulēm, starp kurām ir neredzams plīvurs, kuru atļauts šķērsot tikai dažiem. Zeme ir sadalītā divās paralēlās pasaulēs – cilvēku un Dižciltīgo. Cilvēki sen jau nenojauš par citām pasaulēm un atceras tās tikai kā pasakas ko stāstīt bērniem. Bet ir cilvēki, kuru zina patiesību un sargā šo noslēpumu. Šie cilvēki ir ietekmīgi savā pasaules daļā. Dižciltīgie ir tie, kuriem ir sena pagātne ar maģiju un brīnumiem apvīta. Arī šīs divas pasaules ir šķirtas ar Plīvuru. Šo, tāpat kā citus, plīvuru var šķērsot tikai daži.
